Pirms mums (9)6

9.nodaļa.

Uzņemties atbildību.

-Daniel!- es nošņācos, izbīdamās no pēkšņās uzrunas. Sirds kā negudra auļoja krūtīs un prātā nāca visi zināmie lamu vārdi visās valodās, ko zināju. Pieķerta un vēl bailīga.- Jēzīt,- es ieelsos,- Es nobijos,-

Taču brālim humors nebija ne prātā. Viņš bija saraucis biezās uzacis un sakniebis lūpas tūtā. Dusmīgs. Viņš ir dusmīgs. Manas smadzenes paskaidroja. Nespēju uz sitienu izdomāt, kā paskaidrot, kas notika pēdējo piecu minūšu laikā, tāpēc vienkārši blenzu brālim pretim. Un blenzu.

Mēs blenzām viens uz otru, līdz brālis izpūta elpu un ar žestu norādīja, lai es paskaidroju. Bet man bija savs viedoklis par visu šo situāciju un es noteikti negribēju justies kā tāda maza skuķe. Bet situācija bija, kāda tā nu bija un patiesība bija, ka es biju noklausījusies svešu sarunu un nepalikusi nemanīta.

-Nu labi, labi,- es padevos,- Es noklausījos jūsu sarunu. Esi priecīgs?

-Kāpēc tu neienāci sasveicināties? Kāpēc neparādīji, ka esi ar mums?- brālis turpināja iztaujāšanu. Šoreiz es ar stingru skatienu blenzu viņam pretī, ar cerību, ka viņš izdomās, ko mans klusums nozīmē.

Viņš saprata. Brāļa sejas vaibsti atslāba un viņš nogrozīja galvu.- Elza,- viņš tēvišķi mani uzrunāja. Es savilku pirkstus dūrē,- Tā, kā tu noklausījies svešu sarunu, es domāju, ka ir pareizi, ja tu aprunāsies ar Artūru.- brālis cieši vēroja manu reakciju,- Viņam ir taisnība, tu vienmēr esi ar Valēriju un viņa aizrunā tavu muti,- brālis paskaidroja,- Ir laiks vienreiz tev pašai parunāt.

-Bet,-

-Nekādu bet.- brālis uzstāja,- Tu neesi mazs skuķēns. Tu esi pieaugusi sieviete, tad tā arī izturies,- viņš teica un pakāpās uz atpakaļ,- Es pievēršu acis uz to, cik tas ir nepieklājīgi. Bet sekas tev ir jāizcieš pašai.

Es dramatiski gari nopūtos. Diemžēl, viņam bija taisnība. Es, patiešām, biju vaininiece, un, ja es būtu devusies savās darīšanās, nekas tāds nebūtu noticis. Bet nu man būs jāstājas pretī tam, ko Artūrs bija teicis un jāizsaka savs viedoklis. Kas bija grūti, jo, kā jau Daniels teica, Valērija bija mana leijerkaste, kas reizēm uzvedās kā mans mini-advokāts. Viņa labāk par mani spēja izvēlēties vārdus un argumentus. Es-ne gluži. Man patika ieslēgties savā čaulā un plikšķināt acis.

Es vēlreiz dziļi ieelpoju, izelpoju un sekoju brālim atpakaļ pa gaišo, garo halles tuneli, kas veda uz viesistabu. Neviļus pieķēru sevi skatāmies brālim pār plecu, kad es beidzot varēju Artūru apskatīt tuvumā. Mana sirds izlaida pāris pukstus. Puisis neizskatījās labi, kā es biju gaidījusi. Viņš izskatījās bēdīgs. Bet ne dēļ šī pārpratuma. Viņš izskatījās.. depresīvs.

Puiša kaklu un plecus līdz pat pirkstiem uz rokas klāja tetovējumi, kas padarīja viņa tēlu bīstamāku, bet, cik nu es atceros no mūsu draudzības, viņš ne tuvu nebija bīstams. Artūrs brīvdienās devās uz patversmi vest laukā suņus, svētdienās apmeklēja svētdienas skolu, bet reizēm spēlēja vijoli saviesīgos pasākumos, kad viņu turp uzaicināja. Pāri visam, viņam bija sava grupa, kura izpildīja vecās, labās pankroka dziesmas no divtūkstošajiem gadiem. Lai gan ne finansiāli veiksmīgi, viņi bija mūsu pilsētā mīlēti un gaidīti viesi.

Bet, vienalga, puisim nebija gana. Balstiņa man smadzenēs jautāja, vai tas ir manis dēļ, bet es to domu padzinu. Es biju parasts, biseksuāls, anoreksijas soļa attālumā esošs, neaudzināts, padumjš skuķis. Es nevarēju sevi padarīt laimīgu, kur nu vēl kādu citu.

-Es jūs atstāšu divatā,- Daniels, nonācis viesistabā paziņoja. Gan mans, gan Artūra skatiens aizslīdēja pie viņa,- Uzskatu, ka man nav jānostājas nevienā pusē. – viņš paskaidroja,- Aizbraukšu pēc makdonalda.

-Man čīzburgera komplektu,- es pasūtīju, bet Daniels nogrozīja galvu,- Nu tad makčikenu.

-Iztiksi, neesi pelnījusi,- brālis atteica un paskatījās uz Artūru,- Un tev?

-Ņem to pašu, ko sev,- Artūrs atteica. Pēc viņa sejas sapratu, ka puisis cenšas uz mani neskatīties. Cik interesanti. Daniels pamāja ar galvu un izgāja no telpas, atstādams mūs divatā. Mans skatiens palika piekalts tur, kur brālis tikko stāvēja. Dūša saskrēja papēžos. Neviens mani nebija sagatavojis šai situācijai. Es gandrīz nekad iepriekš nebiju nostatīta sava izdarītā priekšā. Kur nu vēl cilvēka, kurš manī it kā bija iemīlējies.

-Elza,- Artūrs sacīja un paspēra soļus tuvāk man,- Es tevi tik sen neesmu redzējis,- puisis pasmaidīja, bet joprojām ieturēja distanci,- Tu izskaties lieliski.

-Paldies,- es neieinteresēti atbildēju un uzlūkoju viņu,- Paklau, Daniels grib, lai es tev atvainojos, ka noklausījos jūsu sarunu, tad nu, īsumā,- es drosmīgi teicu,- es atvainojos. Bet tagad, es došos uz zāli.- vēlējos iet, bet Artūra roka apvijās ap manu delmu maigā tvērienā, noturot uz vietas.

-Elza,- viņš klusi sacīja,- Ne jau tāpēc Daniels gribēja, lai mēs izrunājamies.

-Tad,- es saraucu uzacis, tāpat kā brālis, cerībā, ka izskatos draudošāka.- Par ko tad nez?

-Par to, ko es tev pateicu pirms diviem gadiem un trīs nedēļām,- Artūrs joprojām runāja klusi, neizlaizdams no mana skatiena savējo.- To, ka es vēlos būt ar tevi un to, ka tu mani nekad neizklausi līdz galam.

Man sāka zust pacietība. Viņa vārdi mani saniknoja.- Es izvēlējos Valēriju. Tev to rakstiskā formā aizsūtīt?

-Tā nebija,- Artūrs noliedza, pavilkdams mani tuvāk sev.- Valērija tev LIKA izvēlēties tevi. Nevis otrādi.

-Man ir sava galva uz pleciem,- es atcirtu,- Laid mani, Artūr.

-Elizabete,- viņš mani uzrunāja pilnajā vārdā un es apcirtos,- Izbeidz aizbēgt no visa. Valērija vienmēr nebūs tava draudzene un reiz tev būs lēmums jāpieņem pašai!

Es sastingu. Šis nu bija pēdējais piliens. Par Elizabeti mani saukāja tikai viņš, zinot, ka šis vārds man patika daudz labāk par manu īsto vārdu. Tas bija vārds, kas man lika noticēt sev, justies skaistākai, pat karaliskai. Un nu viņš bija uzplēsis nesadzijušas vātis, nosaucot mani tajā vārdā. Es nezināju, kā justies. Es biju dusmīga un bēdīga vienlaikus.

-Bet,- es centos norīt sakāpušos kaklu mutē,- Ko tu gribi, lai es tev saku?- es uzlūkoju puisi, cenšoties neatklāt sāpes, par to, ko viņš teica.- Es tevi nemīlu. Valērija ir mana labākā draudzene. Tas arī ir viss.-

-Tas nav viss,- puisis pastāvēja uz savu un jau atkal panācās man tuvāk.- Elza, Elizabete, vienalga, kā es tevi saucu,- viņš murmināja,- Es tev lūdzu vēl vienu pēdējo iespēju man tev pierādīt, ka es varu būt tevis vērts,-

-Valērija NEKAD man to neļaus!-

-Tev nav jāprasa viņai atļauja,- puisis plaši pasmaidīja žilbinošu smaidu,- Tā ir tava dzīve, Elza.

-Es nevaru,- es purināju galvu, kā sakot “nē,”- Tas nav pareizi.. Mēs bijām draugi, bet tā ir pagātne, tagad ir laiki mainījušies, un esam pieauguši. Izdarījuši savas izvēles..-

-Tev ir izvēle,- viņš joprojām centās pārliecināt. Es apliku rokas sev apkārt. Izskatījās, ka puisis grib mani apskaut, bet nevarēja saņemties. Jocīgi. Kādreiz mēs apskāvāmies vislaik. Varbūt tā arī bija kļūda.

Es klusēju. Daļa manis gribēja atgūt draugu. Cita daļa manis ziņoja, ka Valērija nav pelnījusi dunci mugurā un es biju uzticīga labākajai draudzenei. Un visbeidzot, es domāju par to, cik ļoti viņai tas sāpētu. Cik slikti tas būtu. Un cik ļoti tas nebija manā stilā. Es nebiju tāda.

-Mana izvēle ir Valērija,- es sacīju, nespēdama atvērt acis.- Man ļoti žēl, Artūr. Nekas nemainīsies.- es noteicu un saņēmos atvērt acis. Diemžēl. Es redzēju Artūra acīs, kā viņa sirds salūzt.- Man ļoti žēl,- es vēlreiz atteicu un pagāju puisim garām. Šoreiz viņš mani neapturēja.

Soļi šķita smagāki un smagāki. Ap sirdi sajutu jocīgas sāpes, bet liku tām aizvērties. Godīgi sakot, es jutos slikti, ka nodarīju viņam sāpes, bet es taču pateicu taisnību. Es izdarīju pareizu izvēli, es atbildēju par saviem vārdiem. Viss taču bija, kā tam jābūt. Bet tad es atcerējos, cik ļoti viņam sāpēja. Sekundes simtdaļu gar acīm es redzēju, kā Artūru gulda kapā un es apcirtos. Pati nezinādama un nevaldīdama, pār ko jūtu, es apmetu rokas apkārt puiša pleciem un manas lūpas atrada viņējās.

Viņš atbildēja, bet mulsi. Viņa rokas apskāva manu ķermeni nepazīstamā, siltā tvērienā un es pirmoreiz pa ilgiem laikiem sajutos droši. Es nespēju atrauties no skūpsta un Artūra ķermenis arī reaģēja. Kad pāri puiša lūpām izlauzās baudpilns vaids, es atrāvos, un centos savaldīt asaras.

-Tikai..- es izmocīju,- Nenogalini sevi..- es iešņukstējos,- Tāpēc, ka es nespēju.. tu..

-Elizabete,- viņš vien noteica un atkal pieglaudās manām lūpām, šoreiz daudz maigāk,- Mums nav nevienam jāsaka..

-Izbeidz,- es puisi atgrūdu, taču viņa tvēriens neatslāba.- Es vienkārši negribu, ka tu izdari pašnāvību, jo es neatbildu tavām jūtām, tāpēc es tevi noskūpstīju,- es paskaidroju,- lai tev ir siltas atmiņas, ko turēt.- es pievēru acis. Pati nespēju vairs sakārtot savas domas.- Es, es ceru, ka tu saproti..-

-Es nesaprotu,- Artūrs smaidot sacīja, un viņa acis, patiešām, izstaroja siltumu un mīļumu. Tik brūnas, kā šokolāde. Vai kā šunelim. Es saņēmos visu drosmi, lai iešķībi pasmaidītu, apgriezos uz papēža un devos uz zāli. Neviļus mani pirksti pieskārās lūpām, kas gandrīz vēl mazliet turēja Artūra lūpu siltumu.

Tas bija patīkami. Vēlējos ticēt, ka arī viņam es devu iemeslu nepadoties.

Pirms mums (10)