Pirms mums (6)4

6.nodaļa.

Sekas

Kad iebraucu stāvlaukumā, pirmais, ko es pamanīju, bija Valērijas stāvs. Meitene bija atspiedusies pret savu sarkano mustangu un izskatījās, kā izkāpusi no “Intrigantes” sērijas. Manī iedūrās skaudības adatiņa sirdī, bet es liku tai apklust. Kā nu ne, Valērija dievināja to seriālu, nebija brīnums, ka viņa bija iespaidojusies no tā. Šoreiz meitene bija uzvilkusi baltu blūzi un īsus, teju piedauzīga garuma dzeltenus, vilnas mini svārkus, bet pāri pārvilkusi koši sarkanu dizaineru bleizeru. Sarkanos matus draudzene bija atglaudusi ar melnu, biezu stīpiņu un tie skaisti stiepās viņai pāri krūtīm.

Es safokusējos uz braukšanu un piestājos viņai blakus. Lai gan bija pagājis labs laiks un es centos saņemties, pieņemt sevi, reizēm būt biseksuālai bija patiešām liels traucēklis. Jā, Valērija bija mana labākā draudzene, bet es nespēju nenovērtēt, ka viņa bija seksīga. Tik tiešām. Tas taču nebija noziegums, ka es spēju atzīt, ka vēl viens cilvēks ir skaists. Vai ne?

Apstādināju mašīnu, paķēru somu un Valērija jau atrāva man durvis, ar teju Češīras kaķa smaidu sejā.

-Kur tevi aizpūtuši vēji?- Draudzene nostrostēja,- Labi, vienalga, bet tev tas ir jāzina,- viņa izrāva mani no mašīnas,- Tavs sirdsāķītis prasīja, kur tu esi,-

Es sakrustoju rokas un saraucu uzacis,- Un tāpēc tu man nevarēji to pateikt?- es nesapratu,- Es steidzos, domāju, mazums, kas noticis!- es viņai aizrādīju. Nopūtos. Labi, vismaz tas bija mierinājums.

-Nu tak,- draudzene noklakšķināja mēli,- Viņš gribēja tevi atrast, un esot vakar salecies ar kaut kādu čali un sakāvies,- draudzene aizrautīgi stāstīja,- Pēc tam viņš esot tur kaut ko izdarījis un tagad esot slimnīcā.- viņa nebeidza smaidīt. Man no pleciem nokrita soma.

-Val,- es nočukstēju, paraudama draudzeni aiz rokas,- Tu to nopietni?-

-Nu,-

-Beidz, nejoko tā, kas to tev teica?- es šņācot noprašņāju,- Tas taču nevar būt,- es šaubījos. Valērija atkal atplauka smaidā.

-Var,- viņa iebilda,- Tu viņam patīc. Ne jau tāpat vien viņš kādam iekrautu pa seju,-

-Kā tu zini, ka es biju iemesls?- es liedzos un pieliecos pēc somas. Valērija gribēja ko teikt, bet viņas skatiens aizklīda tālumā.- Hallo, Valērija,- es noplātīju roku draudzenei acu priekšā,- Kas ir?

-Tur ir Artūrs,- viņa saskuma. Es noglaudu viņai plecu.- Tev taisnība, varbūt, es pārpratu, bet ticama versija, ne?

-Tu esi dumja,- es norūcu un rotaļīgi iedunkāju draudzeni. Viņa tēloti saviebās,- Tenku vācele.- es aizrādīju un ieķēros draudzenei elkonī. Viņa, šķiet, nedzirdēja, ko es teicu.

Kopā mēs iegājām skolā un Valērija aizvien bija sašutusi. Es zināju, kā tas ir. It īpaši tāpēc, ka tā bija mana vaina un es tas lika justies vēl sliktāk. Es draudzenei pieglaudos un viņa izspieda vāju smaidu.

-Vīrieši nav to vērti,- es viņai sacīju,- Vai varam par to nerunāt?

Viņa paraustīja plecus. Nu re, mana priecīgā, klaču vācele un bastotāja bija ieslēgusies sevī viena puiša dēļ. Labi, es viņu nevainoju. Pirms mans tēvs nomira, es ar Valēriju daudz devos uz ballītēm, kopā ar Artūru. Draudzene viņā bija līdz ausīm iemīlējusies, bet puisis bija ieskatījies manī. Garš stāsts īsumā, es saglabāju “meiteņu kodu” un izvēlējos Valēriju, tādējādi salaužot Artūram sirdi. Es nelepojos, bet man bija jāpieņem lēmums.

Par Valērijas jūtām puisis nezināja. Nebija jēgas. Viņš viņu gandrīz neredzēja. Un laiku pa laikam, puisis šķita neatmetis cerības iegūt mani sev un atbrauca uz skolu. Kā par nelaimi, viņam te bija daudz draugu un tas bija lielisks attaisnojums te uzrasties. Man tas, savukārt, bija dubults diskomforts. Es jutu puiša skatienu uz sevi un zināju, ka tas moka draudzeni.

Artūrs bija Valērijas ideālais puisis. Bet mūsu draudzība bija tik stipra, ka es nespēju Artūrā ieskatīties. Viņam bija uz kakla tetovējumi, bet viņš bija poētisks, cik nu es zināju un viņu pazinu. Viņš laiku pa laikam uzstājās ar savu grupu pasākumos, ar roka dziesmām no divtūkstošajiem gadiem. Manās acīs, Artūrs reiz bija draugs, kā brālis, nekas cits. Bet tā, kā viņam patiku es, mēs vairs nebijām trakā trijotne.

Un tas bija sliktāk.

-Es, laikam, nekad netikšu tam pāri,- Valērija beidzot sacīja, uzmezdama man skumju skatienu,- Tikko es viņu redzu, man sirds sāk bum-bum,- viņa kā bērns sacīja un es pasmaidīju.- Es zinu, ka tā nav tava vaina, bet, ja, ja viņš kaut mazliet pacenstos..

-Val,-

-Nē, es zinu,- draudzene attrauca,- Bet es saku, ja viņš paskatītos.- viņa saviebās,- Ja man ir slikti, nespēju iedomāties, kā ir tev,- viņa atzinās,- Es nenosakāmi novērtēju, ka tu esi mana draudzene.

-Vienmēr,- es apsolījos un pieglaudos viņai tuvāk. Valērija smaržoja dievīgi. Nesapratu, kas Artūram kaiš. No otras puses, viņš bija tipiskais, hetero puisis, viņi tādas lietas nemanīja.

-Vēsture,- es noteicu un kāpām uz otro stāvu, kad mūs uz kāpnēm pārķēra divas meitenes, šķiet, vecākas par mums.

-Tu esi Elza?- garākā, rudmatainā meitene vaicāja man. Valērija man blakus saspringa,- Tevi meklēja direktore,- meitene paskaidroja,- Otrajā stāvā,-

-Ko viņai vajag?- Valērija vaicāja manā vietā. Meitenes nopletīja plecus,- meitene paskatījās uz mani,- Tu iesi?

-Nu,- es iesāku, kad meitenes aizgāja tālāk,- Laikam jau ir jāiet,- es nospriedu,- Šķiet, tikai tā mēs uzzināsim, vai tavas teorijas par Kristenu ir patiesas.-

-Tad skriešus,- draudzene jokoja, skubinot mani uz priekšu.- Aizlikšu vārdu par tevi,- viņa apsolījās. Izrāvos no viņas tvēriena un negribīgi devos viena pati uz direktores kabinetu.

Šī bija pirmā reize jebkad, kad mani meklēja direktore. Nebija ne jausmas, izņemot to, ko Valērija šodien pateica, kas būtu noticis. Man sāka svīst plaukstas un kratīt drebuļi. Vai mani izmetīs no skolas? Vai Kristena savārītās ziepes tiešām bija tik nopietnas, ja mans vārds bija izplatījies pa skolu?

-Elza Roze,- balss mani apsauca un es, ķērusi pie sirds, strauji apstājos. Pagriezos un pamanīju mūsu skolas direktori mani saucam. Man dūša saskrēja papēžos,- Nāciet man līdzi,-

-M-man ir stunda,-

-Jums ir attaisnojums,- direktora atteica, sākdama iet man pa priekšu,- Sekojiet man, es jūs ilgi neaizturēšu,- viņa apsolīja. Es uzmetu skatienu pār plecu, cerībā redzēt Valēriju, bet draudzene bija prom un nu es biju viena.

-Eju,- es atbalsoju un sekoju direktorei uz kabinetu, ignorēdama hallē skatienus, kas visi kā viens bija vērsti uz mani.

Pirms mums (7)