Pirms mums (10)7

Pārdomas.

Pēc tam, kad mans ilgi gaidītais treniņš bija paveikts un es jutos daudz labāk, kā iepriekš, es devos uz halli, kur zināju, ka neviens diži vairs neuzkavējās, un atļāvos laiciņu sev. Ieslēdzu telpā gaismu, kas to pielēja ar baltu gaismu, kas atsitās pret marmora grīdu, baltajām sienām un koncertflīģeli pašā telpas vidū. Es pasmaidīju un devos pie tā. Cik netikli. Es, sasvīdusi, sarkana, bet devos pie maģiska, cēla instrumenta, kas radīja vienu no pasaules skaistākajām skaņām. Un, tomēr, tā bija viena lieta, kas man ļāva izpaust emocijas. Es biju slikta māksliniece, briesmīga rokdarbniece, bet mūzika man bija kas mīļš un sirdij tuvs. Arī, protams, saistīts ar tēvu. Ja ne viņš, es klavierēm nekad nepieskartos. Es nesēdētu istabā, meklējot internetā notis savām mīļākajām dziesmām, lai tās izspēlētu caur klaviermūziku.

Un te nu es biju. Netīrele pie flīģeļa. Es apsēdos, pieskāros taustiņiem un aizvēru acis. Līdz ar izelpu, es ļāvu pirkstiem maigi piespiest ziloņkaula taustiņus, kas katrs izdeva sev paredzēto skaņu. Es koncentrējos uz atmiņu un ļāvu pirkstiem spēlēt. Drīz vien telpu akustiski pieskaņoja “Halleluyah” dziesmas klavierversija. Turēju acis aizvērtas, izbaudīdama katru pieskārienu mūzikas instrumentam un ļāvu sev aizmirsties.

Es iedomājos, ka esmu jaunā sieva, kuras matos tiek iepītas puķes. Kura sēž savā galma istabā, skaistā kleitā un gaida, kad apprecēs savu otro pusīti. Es redzēju it visu, skaisto, izgreznoto telpu, baltās sienas, saulaino dienasgaismu, kas sijājās cauri logam un mežģīņotajiem aizkariem, izrakstot mežģīnes man uz sejas gaismas virpuļos. Es iedomājos, cik daudz viesu būtu manās kāzās. Kā pianists spēlētu šo dziesmu un es dotos pa taciņu pretim savam vīram vai sievai, draugu, radu un tuvinieku acu pavadīta.

Mācītājs mūs savienotu mūžīgām laulības saitēm un mēs būtu precēti. Tik vienkārši. Es atvēru acis. Vien es nevarēju kļūt par māti. Bet vai tas diktēja iespējas būt laimīgam un precētam? Vai mana seksualitāte būtu traucēklis man atrast savu tuvo cilvēku, vai, tieši pretēji, tā būtu atvieglojums? Vai kāds mani spētu pieņemt, kāda esmu? Vai mani draugi mani saprastu?

Es aizvēru klavieru vāku un strauji izelsoju stresu. Savilku pirkstus dūrē un sevi iekšēji nolamāju, ka biju tik tālu aizdomājusies. Telpā vēl atbalsojās cirtiens un es sagrābu matu saknes rokā. Man gribējās kliegt. Man gribējās būt brīvai no visa, kas šajā sasodītajā pasaulē bija nostājies pret mani. Es nekad taču nevienam nelūdzu, ka gribu dzīvot. Bet Dievs mani sodīja. Es alku gan sieviešu, gan vīriešu uzmanībasm es nekad nespēju mīlēt savu ķermeni, es biju untumaina, spītīga un ļauna būtne. Un, ļaunāk par visu, es nezināju, ko es gribu.

Tieši tāpēc es nokāpu no krēsla un steigšus devos uz dušu. Cerēju, ka es spēšu nomazgāt savu paranoju un uzreiz likties gulēt. Atcerējos, ka brālim biju prasījusi burgeri, ai, pie velna. Tāpat man nebija ēst gribas. Izejot no halles, es izvairījos no ģimenes, izmantodama īsāku ceļu uz savu istabu un centos neraudāt. Izņēmu no kabatas pleijerīti, ieliku austiņas ausīs un, iegājusi istabā, atgāzos gultā. Aižmiedzu acis un apķēru spilvenu. Tomēr neiešu dušā. Gribu pabūt viena.

***

Es pamodos, kad pleijerītis ziņoja, ka baterija sāk beigties. Nolamājos un izņēmu austiņas, kas sasodīti sāpēja un uzmetu skatienu pulkstenī. Bija seši no rīta. Jutos kā izžmiegta jāņoga, un piespiedos izkāpt no gultas. Fuj, man aizvien bija vakardienas smirdīgās, sviedrainās drēbes. Uzreiz tās novilku, sametu kunkulī un iemetu netīrās veļas grozā. Negribīgi paskatījos spogulī un atkal saskumu. Mans augums bija kā četrpadsmitgadīgam puišelim. Dibens-nekāds, krūtis kā divi apelsīni bet vēders, kaulains, kā ar plēvi pārvilkts. Atslēgas kauli teju draudēja pārplēst ādu. Acis bija iekritušas, tāpat kā vaigi un lūpas jau sen vairs nebija rozā, bet gan vairāk bālas. Es aizgriezos. Man metās slikti no sevis. Bet vai es gribēju ko mainīt? Arī nē. Man bija paniski bail būt resnai. Tā tik vēl trūka, pie manas biseksualitātes.

Pie tam, es sev atgādināju, pasaulē visskaistākās modeles bija tievas. Ja mana mediķa karjera izgāzīsies, es zinu, ko es darīšu. Piespiedu savam kaulainajam rumpim kustēties uz vannas pusi un izlēmu, ka šoreiz iešu vannā. Līdz skolai man bija divas stundas. Tad nu atgriezu krānu un apsēdos uz vannas malas, skatoties, kā vannā pildās ūdens. Pasniedzos pēc vannas putām un pielēju dāsnu dozu ūdenim, kas gandrīz uzreiz saputojās kā putukrējuma mākonis uz bērnu kakao kafejnīcās. Nespēdama sagaidīt, es jau gribēju iemērkt kāju, kad dzirdēju, ka man uzstājīgi zvana telefons.

Seši no rīta. Kurš gan man varēja zvanīt? Nu labi, es jau zināju. Valērija. Pieliku telefonu pie auss, gaidīdama pārmetumus no draudzenes. Pat nejautājot, es zināju, ka viņa dusmosies. Mums bija vienošanās, vienmēr piezvanīt noteiktā laikā, vakarā, lai zinātu, ka otrai nekas nekaiš.

-Elza,- draudzene pārmetoši sacīja,- Es visu nakti neesmu aizvērusi acis, tu saproti?

-Es saprotu,-

-Es zvanīju tavai mammai,- draudzene izstāstīja,- Viņa teica, ka tu atteicies no vakariņām.

-Jā.-

-Ja tu man atbildēsi pa vienam vārdam, es tevi piekaušu,- draudzene rotaļīgi dusmojās. Es pasmaidīju.- Elza, tie nav joki, tev ir jāpaēd. Tu pati saki, ka tev riebjas, cik tieva tu esi, tad ko tu nevari paēst?

-Nesāc,- es aizrādīju,- Nu es vakar pēc treniņa atslēdzos ar austiņām, tas arī viss. Biju pārāk izmocījusies, lai paēstu,-

-Mums tā vienošanās jau ir trīs gadus,- draudzene žēlojās,- Es ne reizi neesmu tev nepiezvanījusi.

-Es tev atmaksāšu,- piedāvājos,- Un apsolos, ka vairs nekad dzīvē tas neatkārtosies.

Klusums.

-Valērija?- es uzmetu skatienu klausulei, bet tas rādīja, ka saruna turpinās.- Val?

-Es nobijos,- draudzene nomurmināja un dzirdēju, ka viņa raud.- Nekad tā vairs nedari.

-Es nedarīšu,- mierināju,- Tev mājās neviens neguļ? Ir seši no rīta.

-Es esmu dušā,-

-Es kā reiz arī gatavojos iet,-

-Mmm,- draudzene novilka un iesmējās.- Tu man esi parādā virtuļu kasti. Tu zini, kuri man garšo.

-Sarunāts,- es piekritu,- Vēl kas?

-Jā,- Valērija piemietināja.- Atbrauc man pakaļ.

Uff.- Labi, atbraukšu. Ar virtuļiem,- es apsolījos.- Bet tagad es eju vannā. Tiekamies.- nesagaidījusi atbildi, atvienoju sarunu. Noliku telefonu uz izlietnes malas, pirms tam ieslēdzu Britnijas Spīrsas vecās dziesmas un iekāpu siltajā ūdenī. Man mazliet sareiba galva, bet es pieķēros vannas malai, lai nepaslīdētu.

Šķiet, vajadzēs kafiju, es nodomāju, iekams, man sagriezās galva un es ar būkšķi atsitos pret vannas malu. Pēdējais, ko es redzēju, iekams iestājās tumsa, bija sarkanā sliede uz vannas malas.