Tas bija tik sen apakaļ, ka pat nav iespējams saprast vai laika koncepts vispār būtu piemērojams cilvēkam saprotamā veidā. Viss tad notika daudz ātrāk, jo Mēness bija krietni vien tuvāk Zemei un Zeme ap savu asi metās straujāk kā patreiz.
Sāpju protams bija vairāk, bet dienas īsākas, kurās ar tām cīnīties par katru soli, kurš nestu jaunu dzīvību ārpus okeāna pretī nepārtrauktai svelmei un nekam neierastam sausumam. Protams augi jau bija izkarojuši savu ceļu uz sauszemi sliedami savas paparžveidīgās lapas pretī kvēlojošajai Saulei, kura ar savām liesmainajām mēlēm glāstīja jebko, kas uzdrīkstējās atstāt ūdens tilpnes. Tomēr, kad esi paisuma izskalots krastā un ūdens apskāvieni tevi ir nodevuši, tad nekas cits neatliek kā kārpīties uz priekšu un censties izmantot jebkuru iespēju kas dota, lai kaut niecīgākajā mērā mazinātu iespēju izkalst, līdz sasniegti būs augiem pārklātie klajumi vai līdz paisums ļaus atpūsties no uzsāktā. Nav jau gluži tā, ka pirmgājēja ceļš ir vieni vienīgi tūkumi, kurus pārvarot var attaisnot vien iespēja iekarot jaunu nišu, jo ārpus okeāna, pirmajam, vistālāk no krasta nav neviena, kurš sagribētu apliecināt savu pārākumu un uzsvērt savu vietu barības ķēdes aukšgalā, pasakot ka viss ko līdz šim esi sasniedzis ir vien vienas viņa maltītes vērts, tomēr cīņa par katru soli uz priekšu ir nepārvarams izaicinājums, kas spēles laukumu padara lielāku un spēles nosacījumus sarežģītākus. Svarīgākais ir sasniegt vidi, kura varētu būt jaunas mājas un jauna atpūtas vieta, kur varētu uzsākt pielāgošanos bez draudiem no sev līdzīgiem un lielākiem. Bet līdz tam vēl priekšā ir neizmērojami tāls ceļš, ceļš kuru nevienam līdz šim nav sanācis pārvarēt. Vai tas ir tā vērts, doties pretī stihijai, lai atstātu ko mežonīgāku aiz sevis? Protams, ka tas ir tā vērts, tik vai pasaule ir gatava jaunai sāpju devai, kas ir kā ķīla virzībai uz priekšu, to es pateikt gan nespēšu. Bet augi ir apliecinājuši spēju apgūt un izmantot vidi līdz tam neizmantotu. Tāpēc teikšu, ka tas ir izaicinājums un iespēja apliecināt to, ka pienāks diena, kad solis būs nozīmīgāks par stihiju un paļāvību vējam, kurš pluinī Saulē izkaltēto. Lai piedod man tie, kuri ir aizrāvušies ar spēli, kuras noteikumi paliek vieni un tie paši, lai piedod tie kuri atteikušies no vēlmes pretoties, bet uzsāktais ir jānoved līdz galam. Vai būšu tas, kurš sasniegs jaunos horizontus vai kāds cits, tam nav tik liela nozīme, nozīme ir tam, ka ceļš ir uzsākts un iespēja sasniegt mērķi jau redzēta. Ar redzēto gan nevarot apmierināt izsalkumu vai remdēt slāpes, tomēr ir daudz pārvaramā, kas liks aizmirst par spēles nežēlīgo pusi, lai uzlabotu savas spējas tikt uz priekšu, lai kaut uz mirkli varētu būt pasaulē, kur sasniegumi un spējas ir augstāk vērtējami par spēju kādu aprīt. Viegli tas noteikti nav, bet virzība ir virzība, lai būtu ieraugāms un sajūtams vairāk, kas gan ne visiem ir saprotams, tomēr nevaru nevienam liegt man neprasīt par virzienu un mērķi, par redzēto un iekāroto, par paveikto un izvirzīto, jo katrs solis ir kā attaisnojums, katrs gaismas stars var likt sajust niecību savu, liekot saprast ka ar nākamo būs par daudz, lai sevī rastu panākumus sasniedzot.
lasi, vērtē, komentē 
