Jau 20. daļa 
Pie durvīm stāvēja kāds nepazīstams, bet izskatīgs puisis. Viņš neizskatījās daudz vecāks par mani. Viņš jautāja:
-Labdien. Vai jūs esat Rita Ozola?
-Nē, neesmu. Viņa dzīvo nākamajā mājā. – teicu un parādīju virzienu.
-Paldies. Laikam būšu sajaucis mājas, kaut gan man bija iedota šī adrese. Starp citu būšu jūsu kaimiņš, dzīvošu otrā ielas pusē. Uz redzēšanos. – viņš pasmaidīja un gāja prom.
-Uz redzēšanos.
Pēc viņa aiziešanas paskatījos uz sevi spogulī, kurš bija tur pat priekšnamā- pelēkas mājas treniņbikses, kuras bija nosmērētas ar ēdienu, kājās nebija čības, mugurā bērnišķīgs krekliņš ar zaķīti, kurš sniedzās knapi līdz jostas vietai, mati izspūruši. ‘’Brīnums, ka viņš neaizbēga uzreiz, ieraugot mani’’ es nodomāju.
Mamma man prasīja:
-Kas tur bija? Ne jau ciemiņi?
-Nē, kāds bija sajaucis adreses. – es teicu.
Devos pārģērbties, lai izskatītos kaut cik normāli vismaz tad, kad ciemiņi atbrauks. Kamēr ģērbos, dzirdēju, ka atkal kāds zvana pie durvīm. Mamma aizgāja atvērt durvis un es dzirdēju priecīgu, mīļu sasveicināšanos. Ātri vēl izķemmēju matus un devos ārā no savas istabas. Māsīca Laima ,mani ieraudzījusi, apķēra mani tik cieši , ka gandrīz nevarēju paelpot. Pēc tam viņa teica:
-Ak, Aņņuk, cik tu liela jau esi.
Viņai blakus bija viņas draugs, kuru sauca Džons. Nekad agrāk viņu nebiju redzējusi, viņa mūs iepazīstināja.
Mēs devāmies uz viesistabu, kur mamma jau bija salikusi visu savu ēdienu. Viņa teica Laimai:
-Lūdzu, cienājieties, esat noteikti izslakuši.
Biju domājusi, ka viņi neēdīs, jo tā parasti notiek un tad mamma saskumst. Bet šoreiz viņi abi ar Džonu sāka ēst. Izskatījās, ka viņiem garšo. Un mamma tikai priecājās:
-Ēdiet, ēdiet. Jūs tālu ceļu esat braukuši. Man prieks, ka jums garšo.
Mēs sēdējām, runājāmies. Vienu brīdi jau man palika garlaicīgi, jo pēc ienākšanas mājās neviens mani laikam neievēroja. Taču pēc laiciņa mamma ar Laimu sāka runāt par mani. Pastāstīju kā man gājis skolā, eksāmenos, kā vispār dzīvoju.
Pēkšņi māsīca ar savu draugu saskatījās un pasmaidīja. Es nesapratu, ko viņi ar to bija domājuši, taču Laima paziņoja, ka viņa precēsies ar Džonu. Mēs ar mammu bijām ļoti pārsteigtas un priecīgas.
Vakarā Laima un Džons brauca prom. Protams, bija lielā atvadīšanās. Uz atvadām Laima atkal mani samīļoja ļoti stipri. Kā vienmēr, pēc ciemiņu aizbraukšanas mamma vēl un vēl atcerējās, ka kaut ko aizmirsusi pastāstīt. Es nolēmu, ka iešu pastaigā.
Es staigāju pa ielu un pārdomāju visu šodien notikušo. Ārā, zilajās debesīs slīdēja balti mākoņi. Es skatījos debesīs un vēroju tos. Tie bija tik daudz un dažādi. Atkal nodomāju, ka daba ir neparasti skaista. Skatījos debesīs, biju iegrimusi savās domās, kad pēkšņi kādam gandrīz uzskrēju virsū. Tas bija Daniels.
