Apkārtējo skatieni daļu vakara bija pievērsti mums ar Kristiānu. Tas šausmīgi kaitināja, taču centos to ignorēt. Balle bija lieliska, drīzāk gan milzīga. Rūdolfs bija atvedis arī savu brālēnu, kas, pēc manām domām, bija kļūda. Artūrs bija nepilnu gadu vecāks par Rūdolfu, un pamatīgi pielējās, aizbildinoties ar neseno šķiršanos.
Atskanēja lēnā mūzika, un Kristiāns aizvilka mani dejot. Jutos kā mākoņos, līdz brīdim, kad kāds pāris mums uzgrūdās virsū. Abi pametām skatu uz viņu pusi. Mana sirds gandrīz apstājās.
Martai mugurā bija gaiši rozā, gara kleita, mati - sacirtoti īstās princešu lokās. Bet visdrausmīgākais bija viņas riebumā un triumfā savilktais smaids, kas liecināja – viņa izbauda manu reakciju. Viņai blakus stāvēja Haris.
-Hari...- čukstus izmocīju. Kristiāns, to padzirdējis, savilka plaukstas dūrēs, bet es steidzīgi sagrābu viņa roku.
-Kristiān, NĒ.- tikko dzirdami nomurmināju. Puisis centās savaldīties, bet tas neizskatījās viegli.
-Man tevi vairs nevajag, kuce,- puisis pašapmierināti noņirdzās. -Man tagad ir viņa. Bet tev es vēl atriebšos, neuztraucies.-
Sapratusi, ka nav jēgas ar viņu runāt, pievērsos Martai. -Marta, tu saproti, ko tu esi paveikusi? Tas vairs nav tikai starp mani un tevi,- pieliecos viņai tuvāk un pieklusināju balsi līdz čukstam, -tu tagad nekad vairs netiksi no viņa vaļā.-
-Man arī to nevajag! Tu viņu noniecini tikai tāpēc, ka tev skauž!- meitene kliedza.
-Tu tiešām esi tik akla?! Neatceries, kā viņš mani piekāva?!-
Martas seja uz mirkli noskaidrojās, un šķita – viņa kaut ko ir sapratusi. Meitenes augums notrīsēja. -Bet... Bet tu viņu sāpināji, tāpēc...- viņa apjukusi murmināja.
-Tu gribi izjust dūres katru reizi, kad pateiksi kaut ko ne tā?- klusi pavaicāju.
Martas lūpas noraustījās. Viņa knibināja nagus, un tas liecināja, ka viņa nevar kaut ko izlemt.
-Ejam, Marta. Neklausies tajā padauzā,- Haris noņurdēja. Ar to pietika. Kristiāns pastūma mani malā un pamatīgi iekrāva viņam pa degunu. Dažas meitenes iespiedzās. Haris nemaz necentās sist pretī, tikai noslaucīja asinis un pietrausās kājās. Pret citiem puišiem viņš vienmēr ir bijis gļēvulis. Par meitenēm gan tā nevarētu teikt.
-Marta, ejam,- viņš izspļāva vārdus. Meitene papurināja galvu. -Es... Nē, es tā negribēju. Piedod.-
-Nāc. Šurp,- viņš nikni noņurdēja, un Hara sejas izteiksmē pavīdēja tā pati vardarbīgā grimase, kādu redzēju tonakt. Tonakt, kad viņš mani piekāva.
Par laimi, no aizmugures Hari sagrāba Rūdolfs, un ar Kristiāna palīdzību izmeta ārā. Durvis ar smagu būkšķi aizvērās, un visi palika klusējam. Neveiklo gaisotni izkliedēja Artūrs, noaurojamies, lai kāds taču beidzot ieslēdz kaut ko lustīgāku.
Apskāvu Kristiānu un nopūtos. Ar to nekas nebeidzas, es lieliski to apzinājos. Bet es biju nogurusi, ak Dievs, cik nogurusi! Man bija apnikuši skandāli un strīdi. Es vienkārši gribēju normālu dzīvi.
Pie mums pienāca Marta. Meitenes acīs bija sariesušās asaras, un man no visas sirds palika viņas žēl. Ar skatienu liku Kristiānam noprast, ka man ar meiteni vajag aprunāties. Marta nepretojās, un ļāva man viņu aizvest uz balkonu.
-Es... Es zvēru, es negribēju tā...- viņa sāka šņukstēt, tiklīdz bijām palikušas divatā.
-Beidz muļķoties un noslauki asaras,- nošņācos, -ne jau tāpēc tevi te atvedu. Tagad tev jāsaprot, ka viņš dzīsies arī tev pakaļ. Viņam nekad nebūs gana.-
Marta izskatījās apjukusi un nobijusies. -Bet... Kāpēc? Es taču viņam neko tādu neaizdarīju! Es...-
-Kā tu nesaproti, Marta! Noņem rozā brilles! Haris ir garīgi slims, viņam ir psihiski traucējumi! Viņš var būt arī ļoti jauks, bet tas ir ārkārtīgi reti! Tev nepielec? Nekas nav tik viegli, kā izskatās!-
