local-stats-pixel

Pelnrušķīte /21/0

 88  0

20.daļa- mspoki.tvnet.lv/literatura/Pelnruskite-20/716088



Man par visu bija vienalga. Drošiem soļiem es gāju uz fabrikas pusi. Kaut jau bija trešā diena,pirms aiziešanas man bija jānokārto pāris lietas. Pie fabrikas vārtiem,atspiedies pret tiem,stāvēja melnās acis. Pamanīdams mani,viņš pasmaidīja.
-Kur ejam?
-Man vajag tikt iekšā,uz sarunu.
Viņš joprojām smaidīja.
-Protams,protams. Ja jau dāma jautā.
Piecēlies uz savām kājām,viņš paskatījās uz blakus esošo būdu,kas visdrīzāk bija sargiem domāta,kur varēja tie atpūsties.
-Loji?!
No būdas izskrēja pussuns. Viņš skrēja kā cilvēks,bet nonācis pie melnajām acīm,viņš notupās kā šimpanze un skatījās tam acīs.
-Sēdi,puika,te un sargā.
Loji paklausīdama apsēdās pie vārtiem un visu apkārt uzmanīja. Melnās acis jau bija aizgājušas tālāk.
-Nu nāc taču.
Es paskatījos uz viņu un sekoju. Lai mēģinātu saskatīt viņa acis,man bija diezgan jāpaceļ galva. Viņš bija garš,tik tiešām. Es viņam biju tikai līdz pleciem.
Viņš attaisīja vecās,čīkstošās metālā durvis. Apstājies tām blakus,viņš aicināja mani ieiet pirmo.
No iekšpuses fabrika izskatījās daudz labāk. Nebija nodrupusi krāsa un mēbeles bija jaunas.
-Am,kā tevi sauc?
Es palūkojos uz viņu. Likās,ka viņš ir apstulbis jautājuma dēļ.
-Kriss.
Viņš auksti atteica.
-Tu esi nefejs?
Kriss apstājās un paskatījās uz mani.
-Nē. Es biju cilvēks,bet tagad esmu vergs.
Viņš atvēra lielas koka durvis.
-Ej.
Es ieskatījos viņam acīs un pirms ieiet atteicu.
-Paldies.
***
Telpa bija kā kabinets un bibliotēka vienlaicīgi. Abās pusēs bija lieli grāmatu plaukti,līdz pat griestiem,bet starp tiem ozolkoka galds. Pie kreisā grāmatu plaukta stāvēja Elisas tētis,kurš šķirstīja grāmatu. Mani ieraudzīdams,viņš apsēdās savā krēslā un parādīja,lai es arī apsēžos.
-Mija, kāds pārsteigums!
-Tiešām.
Vīrietis šķībi pasmaidīja.
-Mēs tā arī nēesam oficiāli iepazinušies.
-Jā,kaut kā laiks un vieta traucēja.
Redzams,ka vīrietis saspringst.
-Tomass.
Viņš pasniedza savu roku.
-Mija.
Es pasniedzu arī savu roku.
-Kādi vēji tevi atpūta pie manis?
-Man ir darījums. Jūs izpildat manu noteikumu,bet es jebkuru jūsu.
Tomass pasmaidīja.
-Tādas lietas man patīk. Kāds tad ir tavs noteikums?
-Jūs parūpēsities,ka Marks simtprocentīgi nonāk atpakaļ.
Tomass nopūtās un atlaidās krēslā.
-Nu ko,es pieņemu.
Es pasmaidīju.
-Ko tad jūs gribat no manis?
-Tu tagad strādāsi un darīsi visu,ko liks Kriss.
-Nav problēmu.
***
Ejot atpakaļ pa koridoriem,es mēģināju saprast,ko Tomass te dara. Vecu rūpnīcu neuztur tādā kārtībā tāpat vien.
Man priekšā gāja nefejs. Nākošajā sekundē sapratu,ka tas ir tas pats nefejs,kuram seju reiz es uzzīmēju. Viņš pagāja man garām bez emocijām,bet tad apstājās un tuvojās man no aizmugures. Viņš aizspieda manu muti ar plaukstu un turēja mani ap vidukli.
-Kuš,skaistulīt. Paspēlēsimies?
Es iekodu viņam pirkstā un viņš iebļāvās.
-Ak,tu,kuce.
Man bija jāskrien prom. Atskatījos atpakaļ un pamanīju,ka viņš man seko. Pēkšņi es jau biju uz zemes un viņš uzrāpās man virsū.
Muti atkal man aizspiedis,viņš paņēma nazi un pielika man to pie pašām acīm.
-Tagad mēs spēlēsimies tā.
Viņa smaids bija velnišķīgs un noslēpumu pilns. Pavicinājis man virs sejas nazi,viņš to pielika man pie kakla un iegrieza. Es aizspiedu acis sāpēs un ievaidējos. Asinis tecēja pa manu kaklu uz leju,nedaudz kutinot kaklu.
Es mēģināju iesist viņam,bet veltīgi. Viņš sāka histēriski smieties.
Pieliecies pie mana kakla,ar mēles galiņu viņš nolaizīja manas asinis. Kad viņš pasmaidīja,varēju redzēt manas asinis viņa zobos. Tās kā ēdiena palikumi bija iesprūdušas starp viņa zobiem,dodot viņa izskatam bailīgu noskaņu.
Viņš bija man tik tuvu un ar katru sekundi spiedās man vēl tuvāk. Tas bija pretīgi. Ceru,ka viņam orgasms vēl nesāksies no šitā mēsla.
Es atkal pamanīju viņa nazi. Viņš ar naža galu sāka braukt lejā no mana kakla pa vēderu. Dzirdēju,kā pāris diegi no mana krekla plīst. Vienā momentā viņš naža galiņu sāka spiest man vēderā un es atkal ievaidējos.
-Hei! Ko tu dari, Sigo?
Viņš palūkojās augšup un sejas izsteiksme pilnīgi izmainījās. Sigo nokāpa no manis un piesteidzās pie sienas,it kā tur būtu viņa glābiņš.
Atnācēju es uzreiz atpazinu. Kriss.
Viņš tuvojās Sigo.
-Ko tu dari,pimpi?
-Neko,neko,bos,es neko.
Kriss raidīja dūri Sigo tieši acī un sitieni nāca viens pēc otra. Es piecēlos un atspiedos pret otru sienu,pielikusi roku pie asiņojošā kakla.
Kriss sita nabaga Sigo. Viņa pat palika žēl,jo stiprās Krisa rokas raidīja sitienus,kas ,nākošajā dienā un varbūt pat nedēļā, vēl sāpēs.
-Kris,beidz.
Viņš piecēlās,iesita pēdējoreiz Sigo ar kāju pa vēderu un atstāja viņu tur guļam.
Pienācid pie manis,viņš apskatīja kaklu.
-Maukurs,viņš samaksās.
-Nevajag.
Kriss skatījās uz mani un vienā mirklī apskatījās,vai kāds nāk,bet koridorā bijām tikai mēs.
-Nāc,iesim uz manu istabu. Tevi vajag apkopt.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000