-Tēt, kas noticis?-Lizija vaicāja.
Lavija kungs izskatījās noraizējies.-Tavs sunītis, Čuča, Čuča ir mirusi.-
-Nē, tas tā nevar būt, Čuča bija pilnīgi vesela.-Lizijas acīs sariesās asaras.
-Piedod meit, bet tā tas ir, tas bija nelaimes gadījums, kaimiņiene netīšām uzbrauca Čučai.-
-Ko, tā resnā Mollija? Tu policijai piezvanīji? Viņa ir jāliek cietumā! Viņai ir jābrauc pāri!-Lizija noslaucīja asaras tēta sarkanajā Ziemassvētku džemperī.
-Ej nu uz klasi!-Tēvs noglaidīja Lizijai galvu un ieslidināja kabatā 5 dolāru banknoti.
-Tēt, tu tiešām domā, ka nauda atrisinās manas problēmas? Tev tiešām nav kauna!-Lizija iesita tēva pļauku un naudu aizmeta prom, to savāca apkopēja Zintele. Tēva vaigu rotāja koši sarkana roka.
-Dārgais, kas tevi tā apskādējis?-Vaicāja Miranda.-Kam pietika kauna šo izdarīt kārtīgam profesoram?-
-Mūsu meitai, viņa apvainojās par 5 dolāriem, ko es viņai iedevu kā mierinājumu.-Lavijs novilka kurpes un grasījās iet dušā, kad no istabas atskanēja klusa čiepstēšana.
Džeisons ieskrēja darba istabā, paņēma fotoaparātu un klusām tuvojās pundurpapagaiļu būrim.
-Mazulītis!-teica Lavijs savai sievai atverot perētavas vāku.-Beidzot mans eksperimentālo putnu darbs ir izdevies un beidzot šis melnais ar savu violeto kundzi ir izperējuši mazuļus.-
Noblīkšķēja durvis un melnais putns izbēga no būra pa perētavu.
-Lizij, ātri nes putnu ķeramo tīklu!-Lavijs nodzēsa gaismu un aizvilka tumšpelēkos aizskarus.
Lizija lēnām tuvināja tīklu putniņam, bet tad tas pēkšņi uzšāvās gaisā un sāka lidot pa visu istabu, viņš nogāza 2 vāzes un tad piekusa un sāka krist, bet Lizija palika apakšā plaukstas un putnu noķēra, atgrieza būrī un būri aizvēra.
-Kāpēc tu tik ātri pārradies no skolas?-Māte vaicāja.
-Mani palaida ātrāk, dēļ Čučas!-Lizija jau atkal izplūda asarās.-Viņai nebija jāmirst, tai kaimiņienei bija jāmirst, nevis Čučai!-
-Meitiņ, nešausti sevi, tu neesi vainīga!-Miranda ielēja kūpošu un smaržojošu kakao.-Tu ne pie kā neesi vainīga, vainīga ir kaimiņiene.-
Atskanēja skaļš suņa rējiens.
-Tā ir Čuča!-Lizija iesaucās un izskrēja no mājas.
Tā nebija Čuča. Bet gan kaimiņu suns Frīdhofs, kas nobijās no pastnieka un sāka skaļi un spalgi riet.
-Čuča ir mirusi, man tas ir jāsaprot.-Lizija pie sevis bēdīgi čukstēja.
