Putekļiem piepildītā karjerā viegli dunēja agregāti, kuri vienojoties kopīgā dziesmā, dunēja un trokšņoja, lai no zemes celtu ārā materiālu, kurš pēc tam būtu pārstrādājams un piegādāts patērētājiem, kā izejviela viņu iecerju realizēšanai. Starp karjeras apkalpē esošajiem strādniekiem bija kāds jaunietis, kurš katru reizi, kad smagā karjeru apkalpojošā tehnika apstājās, lai savus operātorus laistu pārtraukumā, viņiem atvelkot elpu un stiprinoties, viņš tā vietā, lai pievienotos pārējiem, kaut ko uzēstu un strebtu karstu tēju, bez tam pārrunājot kādus aktuālus notikumus vai uzjautrinātos par nodeldētiem un triviāliem jokiem, palika karjerā un pētija smagās tehnikas norausto slāni un sadragātos iežus, lai atrastu ko neparastu un neredzētu.
Jaunieti jau izsenis bija nodarbinājis jautājums, ko viņš varētu uzskatīt par akmeni un kad savukārt tā būtu vien apraktas klints lauska vai smiltīs un putekļos saberzts klints bluķis. Vai akmens varētu būt irdens, kas ļautu to stipri saspiežot sadalīt un vai akmens varētu būt ieniris kādā klintsbluķī, no ārpuses vērojošam, neļaujot par to nemaz nojaust. Tā viņš klejoja un vēroja katru karjeristu apkalpes pārtraukumu vai smagā dunoņa un rosība no zemes dzīlēm nebūs uznesusi viņam ko tādu, kas ļautu viņam apmierināt viņa zinātkāri. Viņa brigadieris par šādu jaunieša uzvedību gan nebija sajūsmā un vairākas reizes viņam piekodināja, ka uzturs un atpūta ir svarīgākais, lai jaunietis varētu pilnvērīgi pildīt savus darba pienākumus, tomēr kad jaunietis viņu apbēra ar jautājumu paliem, par to, kas ir akmens, brigadieris viņam nevarēja sniegt atbildi vai klints bluķis ir liels akmens un smilšu graudiņš ir vien tas pats akmens, vien neizmērojami mazs, vai akmens sevī varētu slēpt citus mazākus akmeņus un galu galā vai dedzināts, samaisīts kaļķis kopā ar smiltīm, kas sacietējis arī vien būtu tas pats akmens, jo pēc savām īpašībām ne ar ko daudz neatšķirtos no kādas klints atšķeltas lauskas. Tad nu brigadieris lika jaunieti mierā un ļāva viņam klejot pa izrakto karjeru, meklējot atbildi uz saviem savādajiem jautājumiem.
Tā vienu dienu, kura bija iesākusies jo īpaši smagi, jaunietis klejojot pa svaigi norausto karjeras virsmu atdūrās pret savādu mirdzumu, kurš uz zemes guļošajam priekšmetam lika laistīties visās iespējamajās un neiespējamās krāsās. Kad jaunietis grasījās pacelt savādo priekšmetu, virsma zem viņa kājām sāka drebēt un dārdēt, kā pērkons, kuru izraisījis negaiss. Dārdos jaunietis varēja izšķirt vārdus, kuri viņam vēstīja par to, ka priekšmets, kuru viņš grasijās pacelt var cilvēcei rezultēties ar lielu nelaimi, jo cilvēka maņa nav radīta tam, lai nenovērstos no viņa redzētā, kas varētu rezultēties ar citu cilvēku apsēstību un nespēju vairs novērst saktienu no atrastā. Dārdi rosināja jaunieti atkāpties no priekšmeta, kuru viņš uzskatīja par akmeni, ko viņš arī izdarīja. Tajā brīdī, kad jaunietis bija labu gabalu atkāpies no brīnumainā mirdzuma, virsmā parādijās prāva plaisa, kura aprija mirdzošo akmenti kā nebijušu un karjeras sienām drebot un dārdot viena no karjeras sienām sabruka visu karjeras dibenu pārklājot ar klints lauskām un putekļiem, atstājot jaunieti noputējušu un apmulsušu.
Kad jaunietis nedaudz atģidās un uzgāja brigadieri, lai viņam pastāstītu par notikušo, brigadieris vien teica, ka viņam esot neizmērojami paveicies, jo karjeras sienai nobrūkot, jaunietis neesot ticis aprakts un ka jaunietis esot piedzīvojis šoku, kas viņa iztēli rosināja radīt stāstīto. Pēc viņa vārdiem akmens esot, tad kad to var atšķirt kā nedalītu priekšmetu vai arī nav tik smalks, lai to varētu sajaukt ar citiem smalkiem priekšmetiem.
lasi, vērtē, komentē 
