Kad kāda ziņkārīga jauniete uzprasīja mātei, kā rodas upe. Māte viņai atmeta ar roku un teicās, lai atrod kādu strautu, kurš ietek upē un seko strauta augštekai, līdz atrod vietu no kuras sākās strauts, kas arī būšot atbilde uz viņas lielo ziņkārību. Tā jauniete daudz nedomādama kārtīgi saģērbās, sakrāva ceļa somu un apāva kājas, lai dotos izzināt no kurienes rodas upe.
Atradusi pirmo strautu, kurš ietek upē viņa sekoja strauta augštecei, kur koki un krūmi bija saauguši pamatīgos brikšņos, kuriem izlauzties cauri nebija nekāds vieglais darbs. Labi, ka viņa līdzi bija paņēmusi cepuri, kura cieši iekļāva viņas galvu, tas pasargāja viņas kuplās cirtas no sapīšanās krūmu zaros un izkaltušajušos pērnās gada zāles stiebros. Brikšņi un krūmi zem kuplā meža, kuram caurvijās strauts palika aizvien neizbrienamāki un sūnām pārklātā zeme kļuva arvien purvaināka, kas brišanu un strauta gala meklēšanu padarīja aiz vien grūtāku. Katram gadījumam jauniete līdzi bija paņēmusi ceļa spieķi, kuram vajadzēja viņu pasargāt no nejaušas iegrimšanas purvā. Ar ceļa spieķa palīdzību viņa varēja pārbaudīt vai tur, kur viņa grasīsies likt nākamo soli ir pietiekami stingra virsma un viņas kāja neiegrims, kad viņa tur spers nākamo soli. Tā pat nejauši paslīdot un iegrimstot rāvainajā virsmā ap strauta malām, viņa ceļa spieķi varēja novietot šķērseniski, kas ļautu viņai tikt ārā no akača, ja rāvainā virsma sūnu pārklātajā vietā būtu sevī paslēpusi kādu dziļāku vietu, kas viņu varētu aprīt, laupot viņai iespēju jēlkad atgriezties mājās vai redzēt dienas gaismu. Izmantojot ceļa spieķi, kuram vajadzētu aizķerties aiz garas zāles apaugušiem kukuržņiem viņa lēnām varētu sevi izvilkt līdz vietai, kura būtu pietiekami stabila, lai sevi varētu dabūt ārā no dubļiem un rāvainā ūdens, kurš smaržo pēc rūsas un satrunējušām dūņām.
Mežs virs brikšņiem palika arvien biezāks un biezāks, tāpēc Saules gaisma, viņai virzoties tālāk palika aizvien mazāk, kas viņai lika justies kā tumsas pāņemtā pievakarē, lai gan vēl nebija pienācis pusdienlaiks. Kad viņas spēki teju bija izsmelti un viņa jau nolēma griezties atpakaļ, nesasniegusi vietu, kurai vajadzēja viņai atklāt noslēpumu - no kurienes upēs rodās tik daudz ūdens, kas aizskalo visu upes klēpī nesto līdz jūrai. Viņa atdūrās pret kādu tumsas iekļautu klajumu, kuram pamatīgas egļu galotnes neļāva būt Saules staru apkamptam. Klajuma vidū stāvēja trīs melnalkšņi, kuru saknes bija savijušās savā starpā. Pati resnākā un pamatīgākā melnalkšņa sakne bija pāršķelta uz pusēm un no tās laukā gāzās dzidrs ūdens, kas urdzēdams un šļakstīdamies kirita uz ķērpjiem un sūnām pārklātās, zaļganās virsmas.
Jauntiete ļoti nopriecājās parl savu atradumu, un lai mātei pierādītu to, ka ir sasniegusi strauta galu, no savas somas izvilka plastmasas pudeli, kuru nolēma piepildīt ar dzidro ūdeni, lai to pārnestu mājās. Tomēr līdz ko viņā pieliecās, lai ļautu dzidrajām šļakatām piepildīt līdzpaņemto ūdens tilpni, par resnāko no melnalkšņa zariem lejā līdz viņai nolīda melns ūpis, kura acis gailēja kā pavardā gruzsošas ogles. Viņš jaunietei teica, lai viņa neņemot sev līdzi ūdeni uz mājām, jo šim ūdenim esot neizmērojams spēks, kurš spēj nodarīt daudz ļaunuma, ja kāds to izmanto neatšķaidītu, tomēr nonākot jūrā tas samaisās ar nezimērojamu daudzumu ūdens, kurš jūras iemītniekiem ļauj spirdzīnāties un zelt.
Tā jauniete paklausīja savādā radījuma padomam un pārnākot mājās mātei stāstīja par piedzīvoto, tomēr māte tik nosmējās par viņas stāstīto un teica, ka katra struta galā esot avots, kurš savā ceļā pulcejot nokrišņu un pazemes ūdeni, pārtop upēs un ezeros, kuri beigu galā izlauž savu ceļu līdz jūrai.
lasi, vērtē, komentē 
