Parkā pie strūklakas0

Parkā pie strūklakas

Interesanti pavērot pasauli, kad to ir apklājusi steiga. Es sēžu parkā pie strūklakas. Es vēroju viņus - tie neapmierinātie, nemiera ļaudis. Ko gan viņi savā dzīvē grib sasniegt? - Bet vai mani tas interesē? Mana dzīve tiks
aizvadīta tā, kā tam būs jānotiek. Būtībā viss notiek tā, kā tam jānotiek, tādēļes nesēroju par neveiksmēm. Ja tās nebūtu notikušas toreiz, tad tās notiktu kādu citu reizi. Britu reklāmas leģenda Pols Ardēns reiz rakstīja: "pareiza viedokļa nav." Jā, varbūt es kļūdos, kad saku, ka mūsu dzīves grāmata jau ir uzrakstīta, bet mums tik un tā ir dota iespēja mainīt savu pasauli. Ik sekundi mēs tak atbildam uz jautājumu, vai tad ne tā? Piemēram atverot ledusskapi, mēs izvēlamies pārtiku, kuru gatavosim. Ir daudz izvēles, kuras mūsu vietā ir izvēlējies kāds cits. Tās var būt fiziskas un netaustāmas. Brīdī, kad es aizvēru dzīvokļa durvis, lai dotos uz parku, es pilnveidoju izvēli, kura jau tika noteikta, proti, es izvēlējos atslēgu, bet nepareiza izvēle neļautu man aizslēgt durvis, tādēļ pareiza izvēle ir tikai viena, bet arī tad nevar zināt, vai izvēle būs pietiekami laba, jo nevar zināt, vai atslēga nebūs nolūzusi vai savādāk radīta nederīga.
Daudzi cilvēki vēlās būt savādāki, nekā pārējie. Sevi mainīt ir vienkārši, bet neviens, nekad to nevarēs izdarīt pilnībā, jo vienmēr kaut kas paliks no īstās cilvēka personības un ārienes. Oskars Vailds teica: "Vairums cilvēku tikai izliekas. Viņu domas ir kādu citu cilvēku domas, viņu dzīve ir kādu citu cilvēku atdarināšana, un viņu kaislības ir aizgūtas," un es viņam piekrītu. Cilvēki nemāk vairs sevi mainīt oriģināli. Viņi cenšas kādu atdarināt. Šeit, sēžot uz soliņa, es to vien dzirdu, ka bērni ejot garām man blakus sēdošajai dāmai, čukst: "skat, kādi viņai mati! Re, cik ideālas kurpes! Es vēlētos būt tāda, kā viņa." Kā gan visi mums zināmie, radošie mūziķi kļuva pasaulslaveni? - Jā, protams arī viņu pirkstu veiklība un balss tembri, bet tas nebija pamats. Pamats bija viņu oriģinalitāte. Mēs varam ņemt reālus piemērus: mūzikas grupa "Kiss" - nokrāsotas sejas, ģitārists "Slash" - gari, tumši mati un liela hūte. Viņi visi turējās pie sava oriģinālā tēla un noturējās pasaules augstumos.
Reiz skolā es, gaidot stundu, no somas izvilku savu dienasgrāmatu. To tūlītēji gribēja apskatīt vairāki klasesbiedri, bet dienasgrāmata paliek dienasgrāmata un to nevienam nerāda. Dusmu iespaidā es grāmatu saplēsu un izmetu. Noskanam skolas zvanam es iegāju klasē, apsēdos pēdējā solā, paņēmu lapiņu un pierakstīju savas domas: "Interesanta, pašnāvnieciska sajūta, kad visas tavas atmiņas ir lemtas izzušanai. Neviens nespēj neko pieņemt, kā kaut ko svarīgu un "dārgu", pirms nav redzējis tā iznīcības. Īstenībā nāve ir kļuvusi vēl interesantāka un fiziski vairāk velmju sarakstu augšgalā. Interesants vēl ir fakts, ka cilvēka sejas vaibstus, piedzīvotais spēj nogalināt, un likt, kā akmens svarus grūst zemes virzienā tikai dēļ iemesla, ka kāds ir neapmierināts, un tā rezultātā, ķēdes veidā viss tiek apstādināts pie vientulības un tumsības, kas atkal beidzās pie nāves. Nāve ir kā paralēlā pasaule. Tu tajā vari iekļūt viegli, bet izkļūt ir neiespējami." Šis domu gājiens man seko jau ilgi. Vienmēr es aizdomājos līdz vārdiem, kuri ņemti no šīs lapiņas.
Mūsu uztvere ir atkarīga no mums pašiem. Mums ir visas iespējas un tiesības jebkurā mirklī pārkāpt robežas un beidzot saņemties, lai piezvanītu, piemēram kādam sen neredzētam cilvēkam. Mēs tikai sev esam iestāstījuši, ka mūsu dzīve ir nožēlojama, bet tā nav. Fakts, ka mēs elpojam, jau ir vēsturisks. Mums vai tikai paskatīties uz visu no labās puses. Mums vienkārši ir jāriskē vai arī viss aizies nebūtībā un mēs kļūsim par nevērtīgām radinieku atmiņām.