Es piedzimu 1893. gada 10. aprīlī un vecāki man deva vārdu Džons Frenklins Spensers. Man bija parasta bērnība un gluži parasta jaunība... nekā tāda, ko es vēlētos šeit pieminēt.
Īstā dzīve man sākās pēc 1914. gada – sākās Pirmais pasaules karš un mani mobilizēja. Tobrīd man bija 21 gads un biju pilns muļķīgas sajūsmas un lepnuma – karošana man saistījās ar ko varenu. Es tāds nebiju vienīgais. Tajā pasaulē, kurā es biju dzimis, kari saistījās ar varenām kaujām, skaistiem formastērpiem, grandiozām uzvarām un ļaužu apbrīnu.
Trīs kara gadi mainīja visu manu pasaules skatījumu. Piedzīvoju tik daudz, ka varētu pierakstīt savas atmiņas uz tūkstošiem lapu. Visi – kā strādnieki, tā aristokrāti – karoja plecu pie pleca. Varenu kauju vietā bija nīkšana tranšejās. Tika pielietoti arvien jauni ieroči, tostarp ķīmiskie. Draudzība, nodevība, vilšanās, iznīcība, nāve – ar to visu es saskāros teju katru dienu. Runājot ar citiem karavīriem atklāju, ka arī viņi bija devušies uz fronti jaunības romantikas un stāstu par senām kaujām pārņemti. Un tagad visi, tāpat kā es, bija piedzīvojuši vilšanos.
1917. gada maija sākumā mēs atradāmies netālu no Vācijas-Francijas robežas, cīnoties ar vācu karaspēku. Kaujas bija izvērtušās mums par sliktu – daudzi bija gājuši bojā un bijām gandrīz atsviesti atpakaļ Francijas teritorijā. Mana pēdējā kauja izrādījās visiznīcinošākā – tie, kuri nebija miruši, bija smagi ievainoti. Man visapkārt skanēja vaidi un atvadu vārdi, bet es pats jutos par vāju, lai ko teiktu. Domās atvadījos no saviem tuviniekiem un ieslīgu bezsamaņā.
Kad pamodos, ieraudzīju, ka atrados mājā. Pār mani bija noliekusies kāda meitene. Viņa izskatījās norūpējusies. Viņa man kaut ko jautāja, taču es nesapratu ne vārda – izklausījās pēc franču valodas. Es atbildēju angliski un redzēju, ka viņa neko nesaprot. Vispirms viņa mēģināja man visu paskaidrot ar žestiem, bet pēc tam paņēma papīra lapu un zīmuli un attēloja visu zīmējumos. Meitenei bija talants – man likās, ka skatos ilustrētu grāmatu.
Viņa bija atradusi mani kaujas laukā un atnesusi uz savu māju. Valodas barjera man neļāva pajautāt, kas gan viņai bija meklējams kaujas laukā un kā tik trausla meitene bija spējusi mani atnest uz šejieni.
Sesila – tāds bija viņas vārds – rūpējās par mani kā prasdama, taču parastā medicīna man vairs nevarēja palīdzēt. Lai gan Sesila mani aprūpēja ne sliktāk par ārstu - un tā bija vēl viena lieta, kas mani pārsteidza, es jutu, ka mans mūžs strauji tuvojas beigām. Man bija 24 gadi.
Sesila, to redzēdama, bija pavisam satraukta. Viņa riņķoja pa istabu, it kā mēģinādama rast kādu risinājumu, kad pēkšņi apsēdās pie manas gultas un sāka kaut ko zīmēt. Pēc brīža viņa pasniedza man vairākas lapas. Atsevišķie zīmējumi kopā veidoja stāstu. Tajā bija attēlota jauna meitene: pusaudža gadi, slimība, dzimtas kapliča, tā pati meitene pie kāda kapa. Ieskatījos ciešāk viņas sejā. Vaibsti ļoti atgādināja Sesilu. Viņa norādīja man uz diviem skaitļiem: dzimšanas gads – 1779, miršanas gads – 1804. Es vairs neko nesapratu. Ja Sesila zīmējumos bija attēlojusi pati sevi, viņa jau vairāk nekā 100 gadus bija mirusi! Un tomēr viņa bija dzīva. Sesila turpināja zīmēt. Nākamajos zīmējumos bija attēloti dažādi tēli – ieskatoties sapratu, ka tie nebija cilvēki, bet gan būtnes, kas līdzīgas tām. Šīs būtnes medīja cilvēkus un pārtika no viņu asinīm.
Sesila iedeva man nākamo lapu. Tajā viņa bija vairākas reizes attēlojusi pati sevi. Zem katra zīmējuma bija cits gadaskaitlis - 1917, 1930, 1970, 2000. Tas arī bija vienīgais ar ko tie atšķīrās – viņas seja visur bija vienāda.
"La vie... éternelle..." Sesila teica.
Jau tad, kad pirmoreiz viņu ieraudzīju, nodomāju, ka viņa ir pārāk skaista, lai būtu cilvēks. Nekad iepriekš nebiju redzējis tik skaistu meiteni – Sesilai bija gaiši, cirtaini mati, kuri kā ūdenskritums vēlās pāri mugurai, zilas acis un nevainojama āda. Man bija izrādījusies taisnība. Viņa patiešām nebija cilvēks.
Sesila bija pabeigusi vēl vienu zīmējumu. Tajā biju attēlots es – viņa piedāvāja padarīt mani tādu pašu kā viņa.
Mūžīgā jaunība un dzīve, kura nekad nebeidzas... Man nebija daudz laika pārdomām. Es pateicu „jā”. Kalendārs rādīja 1917. gada 10. maiju.
Sesila mani pārvērta un es paliku kopā ar viņu. No sākuma mēs sazinājāmies ar žestu un zīmējumu palīdzību, bet es lūdzu Sesilu runāt ar mani franciski un ik brīdim jautāju kā sauc to vai citu lietu. Divu mēnešu laikā pilnībā apguvu franču valodu un beidzot varēju pajautāt Sesilai visu to, kas bija nodarbinājis manu prātu kopš brīža, kad attapos viņas mājā.
Sesila dzīvoja pavisam netālu no robežas un todien bija aizgājusi līdz kaujas laukam, lai pati savām acīm redzētu, kādu iznīcību spēj radīt cilvēks. Viņa staigājusi pa lauku, aplūkojot šāviņu pēdas un kritušos, kad ieraudzīja mani. Apkārt bijis daudz citu jaunu karavīru, tomēr kaut kas licis viņai apstāties tieši pie manis. Tad Sesila pamanījusi, ka es vēl esmu dzīvs un nolēmusi mani glābt. Viņai licies negodīgi, ka man jāmirst tik jaunam. Vēlāk, kad viņa sapratusi, ka man nepalīdzēs nekāda medicīna, viņa piedāvāja mani pārvērst.
Es nodzīvoju kopā ar Sesilu desmit gadus. Viņa palīdzēja man iejusties jaunajā dzīvē un tad, kad nolēmām šķirties, viņa novēlēja man veiksmi. Sesila palika savā ciematā, bet es devos atpakaļ uz Lielbritāniju. Piesardzības nolūku vadīts, es nolēmu neatgriezties savā dzimtajā Velsā un apmetos uz dzīvi valsts otrā malā – Doverā.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 02.11.
