Par tiltiem un kuģiem
Dienas skrien viena pēc otras, laiks un telpa paliek kautkur starp zaptes burkām pieliekamajā. Sēžot uz nosūbējušiem akmeņiem kurus pārklāj smago metālu rūda, vairs nekas neliekas īpaši svarīgs, sava veida meditācija, kā sakās. Nekas jau nav apstājies, viss paliek tur kur ir, reizēm tikai aizkuģo pāris lietas priekšmeti un molekulas, kuras mēs ignorējam, vai neapzināti palaižam garām. Tilti godam nostāv savu likteni, smagums, kas gulstās uz viņu metāl pleciem ir viņu prieks un laime, jo ko pie velna, tad viņi vispār darītu savā brīvajā laika periodā. Katram dzelzītim savs draudziņš, attāls radinieks vārdā strāva, riebīgs kaimiņš vārdā putns, kura intelekta līmenis nesniedzas tālāk par to, kā vien nokakāt masīvās konstrukcijas, kuras vieglītēm sarūsē. Un tad vēl tās muzikālās etīdes, kuras tālumā izskan, savienojoties strāvas enerģiskajai dūcoņai, ūdens diriģētajām šļakatām, kuras piesitās pret tilta balstiem, kā arī vējš un visi pārējie dzīvie un nedzīvie zvēreļi. Beigu beigās sanāk vesels orķestri, kurš nekad netiek līdz galam novērtēts un atzīts, varbūt pat labi vien, ka viņi paliek tur kur ir. Lai gan kurš zin, kam šī mūzika tiek veltīta..
Pašam negribot sevi pavedināt, kādā peripētiskā tīmeklī, kurš neizbēgami beigās aizvedīs uz kosmisko ateju, jāsāk palēnām saprast kurš tad ir tas īstenais un vienīgais sūdiņu kamoliņš, kurš spēs uzripināties tik liels, ka mans ego tiks piepildīts ar tūkstošiem strāvojumu, kas mani iedzīs bezgalīgā un nebeidzamā eiforijā. Cerams tas būs kāds nosūbējis akmentiņš, kurš sagraus manu tik piemīlīgo dzīvsudraba stienīti. Neliegšu sev to prieku, iemest kādu enkuru akā! Gan jau kādam pārmiju inspektoram tas patiks. Nevar jau neko skaidri izdiriģēt no piesmakušiem zābakiem, kuru rievotajās zolēs slēpjas tik daudz noslēpumu.
Tilta deformācija no zvejas tralera puses, man vienmēr ir likusies, kā sava veida kautrīgs flirts, jo skaidrāks par skaidru, ka nu tik sāksies valsis. Putni, kuri sēdēja uz tilta, spārnu žvīkstoņai noskanot pazuda pelēkzilajā debess jumā, ūdens iegrima dziļā meditācija, kurā vairs nespēja sevi kontrolēt, elektrība ķircinoši piesita takti. Šis bija paziņojums simfonijas sākumam. Pelēkbālie kuģa dzinēja dūmi uzsāka vieglu glezniecības paraugdemonstrējumu ūdenī. Krāsa, kas lobījās no deformētā tilta, pacēlās graciozā lidojumā, kā pieneņpūkas.
Panika, haoss, neviendabīgs izjūtu mutulis, bet tajā pat laikā pilnīgs miers, un kautkāda iekšēja dziņa, kura liek vieglītēm ieritināt smadzeņu krokas siltā sedziņā.
