Jūlija
Tikko kā izgāju no slimnīcas, no jakas kabatas izvilku šķiltavas un no rīta nosperto cigareti. Veikli to izvilku no rīta, no mammas mēteļa.
Dakteris pateica, ka tikai rīt varēsim veikt abortu, jo šodien vēl jāveic detaļas un rīt no rīta jau dodos uz slimnīcu atkārtoti, lai pieliktu visam punktu. Pat nezinu, priecāties vai raudāt. Noraidu visus Laumas zvanus, ignorēju Helvja īsziņas un ceru, ka neviens cits mani netraucēs.
Ievilku pirmo dūmu un sapratu, ka šī nav mana lieta, bet zemē taču mantu nemetīšu. Ātri vien cigarete bija nopīpēta un iemetu to krūmos.
Telefons iezvanījās un momentāli pacēlu, bet tad par nelaimi sapratu, ka tā taču mana vecā labā draudzene. Lauma.
“Jūlija, sasodīts, kāpēc tu necel?” viņa iesaucās.
“Nevēlos runāt.” īsi sacīju, iedama pa trotuāra malu, vienu roku plati izstiepusi. Grīļojos un ieelpoju svaigu gaiso līdz plaušu dziļumiem. Sniegs jau lēnām sācis kust. Nekādas sniega vētras, vien kāda maza kupena. Pamanīju pat zāles stiebrus spraucamies laukā pa bruģa maliņu. Prieks!
“Tu esi traka, vai?” viņa turpināja runāt. “Kāpēc nebiji skolā?”
“Arī rīt nebūšu!” maigā balsī teicu un ļāvu vējam spēlēties ar maniem garajiem , zīdainajiem matiem.
“Jo?”
“Jo rīt veicu abortu.” klusi teicu.
“Nopietni?” iespurdzoties, draudzene pārvaicāja.
“Jā.” smaidot sacīju un iemetu telefonu vienā no sniega kupenām. Tas man sagādāja prieku. Uzmetu pa virsu tam nedaudz sniegpārslu un neviens nekad neuzraks, ka tur ir telefons.
Izpletu rokas gaisā un tēloju, ka esmu putns, bet uz ilgu brīdi to nevarēju izdarīt, jo man garām, pa trotuāru, sapraucās neskaitāmi daudz mazu skolēnu. Viņiem visiem bija lielas mugursomas un mīļas sejiņas.
“Ei, Jurģi, zināji, ka man būs māsiņa?” viens no priekšā esošajiem, runīgākajiem, iesāka.
“Nē!?” otrs puika ar lielo degunu un izteiktajiem vaigu kauliem, atvaicāja. “Kā viņu sauks?”
“Laikam Monta!” runīgais tumšmatis pasmīnēja.
“Viņa arī spēlēs futbolu kā tu?”
“Nezinu..” nogrozījis plecus, puisītis pasmaidīja. “Varbūt klavieres, mamma saka. Ja būs gari pirksti, protams!”
“Gari nebūs, viņa taču būs maziņa..” lieldegunis saraucis pieri, uzmeta somu augstāk uz pleciem.
“Bet viņa taču augs, tu, stulbeni!” puika pagrūstīja draugu un abi izplūda mīlīgos smiekliņos.
Viņa augs, jā, bet dzīvība manī neaugs. Un tas mani noskumdina ik brīdi, kad iedomājos par to milzīgo bērnu skaitu, kuri nekad nesajutīs saldā putukrējuma smaržu, neredzēs košo varavīksni un nespēs pielikt mēli pie dzelzs staba. Es veikli atgriezos atpakaļ pie sniega kupenas un izraku no tās telefonu, kurš, par laimi, ideāli strādāja.
* * *
Lauma
“Bļāviens, kā viņa to var izdarīt?” iekliedzos, saķerdama galvu plaukstās.
“Helvis ielido rīt no rīta. Viņš paspēs!” Žeņa sacīja, atkal kasot kāju zem ģipša. Tāda sajūta, ka viņš pat to kāju neapslauka ar mitru salveti. Fuj, viņam tā kāja gan jau ir sasmakusi..
Noskanēja zvans un Ārčijs devās uz sporta zāli, jo viņam jāpiedalās skolas sacensībās, savukārt Žeņa devās apciemot labieriecības. Es paliku viena. Viena milzīgā kafetērijā. Gar mani paskrēja tik daudz bērnu.
Jūlija nevar uztaisīt abortu. Viņa vienkārši nevar to izdarīt. Arī Helvis tagad ir sācis domāt ar galvu, lai arī viņus abus nesaprotu. Tad aborts, tad kopā būšana, tad.. ak kungs, man par to nebūtu jāsatraucās, bet es esmu nervoza, jo man rūp stulbās Jūlijas nākotne.
