Čau ! Nu jā beidzot uzrakstiju, bet jā ceru ka jums patiks.
Komentāros kritiku!!!
P.S. Sory par gramatikas kļūdām.
23. nodaļa
Ierodamies treniņ telpā, kur valda liela drūzmēšanās. Ir redzams ka telpa nav paredzēts vienlaikus uzturēties tik daudz cilvēkiem.
Kāds nostājās mūsu priekšā un sāk savu runu, es šo kādu nepazīstu, bet tas ir labi ģērbies jaunietis, gara auguma, redzams ka muskuļots. Viņš runā zemā balsī, paskaidrodams kas mums šodien un pārējo trīs mēnešu laikā jāizdara. Viņš mums paziņo arī to ka apmācību pirmais posms ilgs trīs mēnešus, viņš nosauc pirmā līmeņa apmācāmos, tajā nav mana vārda. Tad viņš nosauc otrā līmeņa apmācāmos tajos arī nav mana vārda, tā tas turpinās līdz viņš nosauc piektās grupas apmācāmos, starp kuriem ir arī mans vārds un Dereka.
-Derek, apmācībām ir tikai pieci līmeņi?- ieintresēta jautāju.
-Jā, jo jau piektā līmeņa apmācāmie drīkst piedalīties cīņās ar eņģeļiem, misijas.-viņš iečukst man ausī. No viņa elpas man uz kakla uzmetās zosāda, viņš to pamana un strauji novēršas, bet smīns kas iezogas viņa lūpās nepazūd.
Kas sanāksme beidzās, pie manis pienāk kāds melnā uzvalkā tērpies vīrietis un lūdz lai dodos viņam līdzi, es kā paklausīgs šunelis skrienu līdzi.
-Labdien, Rebeka,- mani uzrunātas pats kas vadīja šīs dienas sanāksmi.
-Labdien,- es paspiežu viņa paspiesto roku, mana valoda sāk raustīties līdz ko es ieskatos viņam acīs.
-Vai tev neradās kādi jautājumi par apmācībām?
-Jā,- cenšos runāt nopietni, bez jebkādas laipnības, kaut gan viņa acis liek man darīt pretējo, es vel jo projām palieku savā tērauda čaumalā,- Kādēļ esmu piektajā apmācību līmenī?
-Tā arī domāju ka jautāsi tieši par šo, tas ir tikai tāpēc ka tu nogalināji engelõ. Tu jau esi krietni priekšā daudziem no mums, jo parasti mēs eņģeļus ieslogām, nevis nogalinām.
Ja vien viņš zinātu, kādēļ es nogalināju, bet viņš nezin.
-Vai tas būtu viss?- skeptiski jautāju.
-Vai tu negribētu aiziet ar mani pastaigāties, un aprunāt dažas lietas sakarā ar apmācībām?-viņš laipni jautā un pasniedz man roku.
-Uz jautājumu ar pretjautājumu neatbild,- vel netaisos atstāt savas tērauda bruņas.
-Redzu ka tev patīk sarkasms,- viņš vel jo projām ir laipns.
-Rādi ceļu, ja jau gribi aprunāties,- tērauda bruņas vel jo projām vilinošākais variants.
Viņš ved mani pa gaiteņiem, pa kuru eksistenci pat nenojautu. Šie gaiteņi ir gaišāki nekā tie pa kuriem dien dienā pavietojos es.
-Kurp tu mani ved?- mans tonis vel jo projām ir salts.
-Mazliet pacietības,- viņš nočukst un mēs kustamies tālāk.
Redzu kā gaiteņi sāk mainīties, tie paliek aizvien gaišāki, mēs kāpjam uz augšu.
Viņš paver durvis, kas ir melnā krāsā un it ne maz neiederas šeit, tur ir istaba un logi. Cenšos apvaldīt iekšējo bērnu kas vēlās skriet pie loga, atvērt to un ieelpot gaisu kas plūst no tā. Pagaidām ar iekšējā bērna savaldīšanu iet grūti, jo tik ilgu laiku jau neesmu redzējusi sauli. Bet diez vai tā ir saule, un diez vai te ir gaiss, jo mēs esam uz citas planētas, varbūt citā visumā.
-Te ir tavs jaunais dzīvoklis,- ceru ka viņš nemanīja atmaigstam manu dvēseli.
-Par ko tāda dāsnība?
-Tagad kad esi kareive pie tam vel vecākā apmācību līmeņa, tev pienākas lielāka dzīvojamā platība, ar vairākām ērtībām.
-Skaidrs,- ieturu pauzi, kurā sajutos neveikli,- un cik ilgi man ir šis komforts?
-Uz tik ilgu laiku cik pati uzskatīsi par piemērotu, tad nu es iešu,- viņš aizver durvis un aiziet, kaut gan man negribas palikt vienai ar atmiņām.
Sāku pētīt jauno dzīvokli to it ne maz nevarētu nosaukt par maziņu, tas ir milzīgs priekš manis vienas. Guļamistabā ir liela gulta, skapis, baldahīns, un durvis uz ārpasauli. Virtuve arī šeit ir, tātad jādodas uz pilsētu lai iepirktu produktus. Vēl šeit ir centrālā istaba kurā ir televizors un milzīgs dīvains, ka arī izeja uz ārpasauli.
Dodos atpakaļ uz guļamistabu un paveru skapi, kur stāv visas manas drēbes un vel pāris jaunu tērpu. Viens no tiem ir melns ādas kombidzons, paņemot to rokas tas nav mīksts, bet tajā ir kaut kas iekšā. Nospriežu ka bruņas, kombinezona kabatā atrodu atslēgas un zīmīti.
Ceru ka tas tevi iepriecinās, un izkliedēs tavu slikto garastāvokli.
Lai redzētu savu dāvanu izej uz terases kur durvis iziet no guļamistabas.
Drū.
Kas pie velna ir Drū? Varbūt tas kas man parādīja dzīvokli? Jā lai viņš būtu Drū. Paveru terases durvis , kas ir guļamistabā. No sākuma nokļūstu garā koridorā pa kuru lēnītēm bīdos uz priekšu, tad iznāku apaļā telpā kas nav diez cik liela. Tās centrā stāv motocikls, īsts motocikls. Sāku nojaust to ka viņi nojauš domas, jo es sen jau sapņoju par motociklu. Uz tā nav zīmītes, tikai muļķīgas rozā lentas uz melna motocikla. Uzsēžos tam virsū un iedarbinu, rūkoņa iemiesojas manos locekļos. Līdz ko ierūcinu motociklu, paveras vārti uz ārpasauli.
Uzsāku braukt, varbūt šis ir piemērotākais mirklis bēgt? Vai atriebties? Nē..
Izbaudu tikai šo mirkli, kad gaisa plūsma kas sitās sejā, sapurina matus.
Palielinu ātrumu un traucos uz priekšu.
Kaut kur nozib balti spārni un čūskas mēle…
