local-stats-pixel

Overthinking ~100

 102  0

Are you near me?...i can feel you near me- I can feel you close,- are you with me? Please say you're with me- i can't be alone.

_
Šodien es sāku apzināties, par to, kas ir noticis manā dzīvē. Varbūt citi domā, ka es esmu kaut kāda nabadzīte, kas jāglābj, kuru samīļot, kuru pažēlot, bet es patiešām nevēlējos tā justies. Ir jāsāk kaut kas mainīt.

Katru reizi, un tas sanāk ik pēc piecām minūtēm, kad es iedomājos par puišiem, es apjūku, es neko nesaprotu, man galvā rodas juceklis, kurš ar katru domu, katru jautājumu sev, paliek vēl lielāks un lielāks. Slikti metas no šīm sajūtām.

_
Diez, būtu savtīgi likt kaķim gulēt ar tevi visu dienu un visu nakti? Ja jā, tad es esmu pats savtīgākais cilvēks pasaulē. Katru reizi, kad Mimma vēlas rāpties no gultas ārā, es viņu ar varu piespiežu palikt siltajos palagos. Briesmīgi savtīga situācija.

Tā var raksturot manu ikdienu- gulta, televizors, kaķis, sasodīti garlaicīgās grāmatas, cilvēki kas ienāk "apraudzīt mani"(īstenībā, viņiem vienkārši interesē, kura ir tā nabadzīte, kurai nomira māte), ēdiens un klačas, par to, ka Krostofers ir iemīlējies manī un par to, ka viņa ģimene ir pret to.

Tieši tā, to tagad zin visa valsts. Viņam pāraides laikā (starp citu, es biju aizkulisēs un sarku) uzdeva jautājumu vai viņam ir kāda simpātija, viņš atbildēja, nosaucot manu vārdu. No tās reizes, kas notika vakar vakarā, es mēiģinu izvairīties no cilvēkiem. Bez panākumiem.

Viņa māte bija jau pacentusies, paziņot savu viedokli. Vienā vārdā sakot- es viņai nepatīku. Un tas man ir diezgan liels stimuls ātrāk aizbraukt. Es jau, patiesībā krāmēju mantas. Tā tās lietas iegrozījās.

_
Čemodāns iesprūst durvju spraugā, nepareiza kustība un viņš tur stāv, kā statuja. Mazliet pagrūžu, un viss ir atkal kārtībā.
Pa gaiteni eju viegli, ar atvieglojumu sirdī, ar nojautu, ka esmu uz pareizā ceļa. Pētu milzīgos gaiteņus, lai ik katra mazākā detaļa paliktu atmiņā. Man pietrūks, šīs pils, lai arī, kas te ir noticis. Dienvidu gaiteņa gleznas atgādinās sāpes, kuras es šeit piedzīvoju. Dienvidu gaiteņa krāšņie puķu podi, ietvers sevī milzīgu prieku, par šeit būto laiku. Dienvidu paklājs, atgādinās garās sarunas, kuras noritinājās tur pat, uz cietā paklāja, šīs atmiņas liek skumji pasmaidīt. Bet nu, ir nākamais posms dzīvē, ar nosaukumu "Atkal mājās".

_
-Uz Monarvijas ielu4, lūdzu,- silti pasmaidīju šoferim. Bez liekiem starpgadījumiem iznācu no pils, nevienu nesatiku, nearvienu nevajadzēja atsveicināties, nekādu skumju par aizbraukšanu, nekā. Neviens nezin, ka es tieši šodien braukšu prom, neviens neko nezin, tā arī labi.
Domās, jau noskaitīju sarakstu, kas man jāizdara mājās.
1) Jāizdzen ķēms.
2) Jāsaliek mammas mantas kastēs/jaiztukšo mammas istabu/ jāsadedzina lietas, kuras vēlos sadedzināt.
3) Jāaiziet uz veikalu.
4) Jāaiziet līdz Harija kapam, kur pat nav viņa atliekas, jo tās neatrada... Aiii... Garš stāsts.
5) Jāuztaisa pusdienas.
6) Jāizmazgā dzīvoklis.
7) Jāpadomā par manu turpmāko dzīvi.
8) Jānoslēpj alhahols.
9) Jāizdzer alhahols/ jāpiedzeras.
Un šeit mans saraksts apstājas. Jūtos apmierināta. Labs, nekam nederīgs saraksts.

-Klāt!- attāli dzirdu šofera balsi. Iemigu. Kā pa miglu izvelku maku un no tā izņemu naudu. Noburkšķu kaut, ko līdzīgu "atlikumu paturi" un lēni eju uz dzīvokli, cerot, ka tas ķēms tur nav, domās lūdzu Dievu.

Atslēdzot durvis, pirmo ko jūtu ir hlors un mazgāšanas līdzekļi. Ļoti daudz, būt viegli teikts, tāda sajūta, ka kāds visu dzīvokli nopludinājis ar ķīmiskiem līdzekļiem. Nepatikā saviebjos.
Otrais, ko jūtu ir vieglu olas kulteņa smaržu. Smaržo, pēc garšīga olu kulteņa, vēders nodevīgi ieburkšķas, pasmīnu par tā reakciju.

Mantas ienesu savā istabā, kas vienīgā nesmird pēc ķīmijas, kāds ir izvairījies no manas istabas.
Māja ir neierasti klusa, no patēva ne miņas, ne ziņas. Un hlors un ola vispār nelīdzinās priekš viņa.
Nolemju iet uz "mammas" istabu. Gulta saklāta, smird pēc līdzekļiem, nekādas izmētātas drēbes, nekā, kas liecinātu, ka tieši patēvs dzīvo šeit. Savādi, un ja nu šeit nedzīvo patēvs, bet kāds cits?

Dzīvoklis tukšs un vienmuļš. Par dzīvības pazīmēm varētu nosaukt, tikai dziestošo olu un veļasmašīnas dūkoņu, itkā mājā, kāds dzīvotu, bet tajā pašā laikā nē. Sterila kārtība, bļāviens, tas izjauc visu manu sastādīto sarakstu. Ko man tagad darīt?

Uzsildu olu un uzvāru kafiju. Negaršīga, liekas, man kafija vairs negaršo, visos tā veidos, nezin kāpēc. Apsēžos pie galda un mierīgi ēdu, nekādu domu, nekā, mans prāta bija izslaucīts, nekā, kas liktu man izsaukt emocijas. Ne skumjas, ne aizvainojums, ne prieks, nekā. Atgādināju sev robotu, pildu pavēles, bet neko nejūtu. Mani tagad varētu apzagt, es pat nepaskatītos uz zagļiem. Varētu stāstīt, kaut ko ļoti svarīgu, bet es to visu palaistu vējā, pat nezinot par, ko ir runa. Tāda es pašlaik biju.

_
Pie velna visu sarakstu, es vēlos, atpūsties. Pārleksim uz beigu punktu. Piedzerties. Šobrīd tas būtu vietā. Saraksts pagaidīs rītu, vai divus rītu.

Attaisu, tiko jaunu Jack Daniel pudeli un iedzeru no kakliņa, saviebjos un gaidu, kad siltums izplatīsies pa augumu. Nejūtot tik spēcīgu pēcgaršu, iedzeru vēlvienu un labsajūtā nopūšos. Alhahols palīdzēs aizmirsties.

Pārvilktās treniņbikses, liek man saprast- es tiešām esmu atbraukusi uz mājām, es vairs neesmu pilī, es varu darīt ko vēlos, man nav mammas, man nav neviena, es esmu brīva, kaut vai parka strūklakā peldēties, pasmejos par tik muļķīgu domu un pārdomāju dzīvi. Atkal.
-Šodien, nekādas domāšanas,- sev stingri nosaku un ierauju vēl vienu malku, no pudeles.
Apguļos gultā un skatos griestos. Nekādu domu.

Saraujos no skaņas pie durvīm, kāds veikli viņas atslēdz un ienāk, cilvēki, laikam divi, ja nebūtu piedzērusies saprastu, ko viņi dara. Bet tagad, es dzirdu tikai plīstošas skaņas. Kas notiek manā priekšnamā?

Pievienotie video



Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000