Paldies par plusiem :)
“Kapēc tu viņam liki iet?”,viņa svieda virtuves dvieli prom un raudāja. Es tikai stāvēju un klausījos. Baidījos kaut ko teikt, jo tagad rokās viņai bija nazis un viņa grieza desas šķēles, neglīti tās sakārtojot uz maizes. Lieki atgādināt, ka maize ir nedaudz iepelējusi.
Likās, ka visa pasaule ir apstājusies, izņemot manas māsas ‘pasauli’.
“Tu neko nesaproti! Tu esi sīka un bērnišķīga!”,viņa izkliedza katru vārdu tā, lai tas iedurtos dziļi manā sirdī. “Tagad ej un sauc viņu atpakaļ..ej!”
Viss, ko es labprāt viņai pateiktu būtu tas, ka viņa izskatās pēc ielasmeitas un viņš atpakaļ nenāks. Bet māsa to nekad nesaprastu.
“Kas te notiek?”,pa trepēm lejā nāca nepazīstamā meitene ietinusies segā.
“Ak, Elīn, mana mīļā!”,māsa pastūma mani malā un pieskrēja pie savas draudzenes. Es jutos izsmelta, sadragāta un nobijusies.
“Nu, ko brīnies!”,māsa atkal uzbrēca man un ar draudzeni izgāja mājas dārzā.
Es aizgāju uz savu istabu. Caur logu palūrot es redzēju kā viņas atkal dzer. Viņas pusplikā draudzene joprojām sēdēja apakšveļā, nedaudz piesedzot kājas ar segu.
Man vajadzētu piezvanīt mammai un visu izstāstīt, bet labāk, lai viss viņai ir pārsteigums. Ar viss es domāju nemazgātoz trauku kalnus virtuvē, tukšās pudeles, vientuļo māsu un manu....draudzeni.
Vienīgā vieta, kur mani šobrīd gaidītu būtu pie Mārča, bet es baidos kaut kur iet. Es baidos, ka māsa visu māju atdos lombordā un aizceļos uz Ķīnu bagāta oligarha medības. Nu, labi, varbūt nebūtu tik traki.
Noskatījos pāris jaunākās Simpsonu sērijas. Dzirdēju kā viņas draudzene aiziet prom. Pagāja pāris minūtes līdz es sadūšojos noiet lejā, lai parunātos ar māsu, bet te viņas nebija. Izstaigāju visu māju - ieskatījos pat šķūnītī, bet viņas nekur nebija. Acīmredzot viņa aizsteberēja ar savu ‘Elīnīti’ nodzert sāpes.
Arī es labprāt darīto to pašu. Ar savu Keitu. Ar savu mīļo Keitu. Apsēdos uz gultas malas. Sāku trīcēt, baidīties. Uzvilku Keitas virsjaku un kurpes. Kurpes bija nedaudz par lielu, bet man tiešām bija vienalga par visu. Arī par lielajām kurpēm.
Vēl dažas viņas drēbes bija palikušas pie manis.
Nepagāja ne mirklis, kad jau stāvēju pie Keitas..Aleksa mājas durvīm. Es klusi pieklauvēju, bet likās, ka kāds mani jau gaidīja.
“Ak, mazā, sveika, nāc iekšā!”,viņš smaidīja un mani apskāva.
“Kā sokās?”,mēs apsēdāmies uz dīvāna un Alekss man piedāvāja viskiju, no kura es labprātīgi atteicos. Pats viņš dzēra no pudeles, kas mani izbrīnija.
“Ēēē, tā tu ātri pieliesies..”,es noņēmu pudeli no viņa lūpām. Viņš ieskatījās manās acīs. Un es viņa. Aleksa acis bija pilnas ar asarām, kuras viņš slēpa.
“Es nevaru..neviens no mums nevar..tēvs ar mani vispār vairs nerunā, tā zoss viņam tekelē pakaļ..un..āāh!”,viņš iepauzēja pēc katra vārda. Ar ‘zoss’ viņš domāja pamāti. Keita vienmēr ir teikusi, ka viņa neprot uzvesties sabiedrībā un izturās kā mēs, kad esam piedzērušās - smejamies par stulbiem jokiem un krāsojam acis itkā mums nebūtu īkšķa.
“Arī man ir briesmīgi.”,es centos viņu mierināt, bet tas nepalīdzēja. Viņš saķēra galvu savās plaukstās.
“Kapēc visam tā jānotiek?”,viņš šņukstot sacīja.
“Es arī gribu zināt atbildi uz šo jautājumu!”,sacīju un apskāvu Aleksu. Viņš pieķērās man kā magnēts un negribēja laist mani prom.
