Maza, mazītiņa daļa. Jauku lasīšanu.
Iepriekšējā daļa šeit - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noslepumaina-7dala/769386
Pēc pāris pīkstieniem klausuli pacēla mana mīļā mamma.
-"Sveika, mammu. Piedod, ka tik vēlu zvanu. Vai negulēji?" tik patīkami bija dzirdēt viņas balsi.
-"Sveika, mīļumiņ,nē, lasīju grāmatu. Tu izklausies apslimusi, vai viss ir kārtībā?" mamma uztraukti un bažīgi jautāja."
-"Mammu, es gribēju tikai pajautāt vai tu rīt varētu man atvest kādas zāles, jo, jā esmu apslimusi. Jo pati neesmu spējīga." jautāju.
-"Protams, zaķīt, tad jau līdz rītdienai, labi?" izklausījās, ka mamma smaida.
-"Labi, es tevi mīlu." teicu, to no sirds.
-"Mīlu tevi arī. Sveiciens no tēta." viņa teica.
-"Viņam arī. Bučas." un noliku klausuli, nesagaidījusi atbildi.
Es tiesām ļoti mīlēju savus vecākus, viņi vienmēr bija piekrituši manai izvēlei. Viņi bija superīgi priekš manis. Laikam tāpēc, ka biju vienīgais bērns savā ģimenē. Un vienīgā laimes luteklīte.
Teilors.
Es sēdēju savā dīvānā un skatījos televīzoru, ik pa laikam ielūkojoties savā telefonā. Vai tiešām kaut kas ar Eliju bija noticis, ka viņa neatbildēja? Vai man aizbraukt pie viņas? Ielūkojos pulkstenī, un pulkstens rādija tieši vinpadsmit. Laikam labāk būs viņu netraucēt, jo iespējams viņa jau gulēja. Mana sirds bija nemierīga.
"Kas ar mani noteik?" sev jautāju.
"Kā viens cilvēks tik ļoti var sagrozīt galvu?"
Elija.
Bija laiks gulētiešanai. Iegāju dušā, uzvāriju sev tējai ūdeni, un ierāpos gultā.
Es skrienu pa mežu, ļoti ātri, lapas zem manis čub. Es tik spēcīgi sajūtu visas smaržas - egles skuju smaržu, sēņu smaržu part gaļas smaržu. Es skrienu un apstājos, ieraugot netālu alni, kurš mielojas ar pārtiku- meža pārtiku. Es uzglūnu un metos virsū.
Es atkal gultā noraustos un pamostos.
-"Tas atkal bija tikai sapnis." nosakot, noslauku ar dvieli savu slapjo pieri.
————
