V- Karolīn....
K- Kas? Mēs neesam sen redzējušās.. Stāsti...
Izstāstīju viņai visu.. Pēkšņi ienāca mamma virtuvē..
M- Un kāpēc es pat pusi no tā nezinu? /mamma smaidīdama jautāja/
V- Noklausīties ir slikti..
K- Ak..
Beidzot mājās ieradās Renārs.. Karolīna aizskrēja pie viņa.. Tik jauki..
Kādu laiku pasēdēju virtuvē un gāju pie milas balodīšiem..
R- Tāk.. Man atkal jābrauc... Gaidat mani..
V- Uz kurieni?
R- Karolīn, brauksi līdz?
K- Jā..
V- Alo, uz kurieni tu brauksi?
R- Atvaino, bet to tev nedrīkst teikt...
V- Ai, es eju uz istabu.. Pērle ir manā istabā?
M- Nē, virtuvē, dzer ūdeni..
V- Labi, es eju viņai pakaļ..
Apvainojusies uz brāli, aizgāju pakaļ Pērlei..
Saņēmu sms no Alena..
A – Čau, mīļum.. Esmu saslimis.. Kādu laiku atkal nevarēsim tikties.. Piedod..
V- Nekas, veseļojies.. Mīlu :*
A – Es tevi arī.. :*****************
Ak, viņš ir slimiņš.. Bet vasarā, nu laikam arī vasarā..
Gāju uz savu istabu, ievēlos gultā un sāku spēlēties ar Pērli..
Viņa pielīda pie lāčuka, ko dāvinaja man Tomass..
Es piegāju viņai klāt.. Abas uzgūlāmies virsū tam.. Viņš bija tik silts.. Sāku mīcīt lācīti. Pēkšņi uzgāju rāvējslēdzēju lāča sānā, protams atvēru.. Tur bija lapiņa.. Adresēta man.. Atlocīju un sāku lasīt.. Tā bija no Tomasa..
Nezinu, kad tu šo lasīsi, bet ceru, ka pēc iespējas ātāk, pirms tu redzēsi kaut ko, kas varētu tevi sāpināt..
Tikai es tev gribu pateikt, lai arī ko tu redzētu, zini – ES TEVI MĪLU, un vienmēr mīlēšu.. Es zinu tev būs sāpīgi, bet citas izejas nav, neskaidrošu kāpēc, bet tādas nav..
Man būs sāpīgi tevi redzam ar kādu citu laimīgu, cita apskāvienos, cita skulpstos, bet labāk redzēt tevi ar kādu citu laimīgu, nekā neredzēt tevi vispār.. Esi laimīga..
Mīlu tevi, Tomass..
Es nesapratu.. Domāju, ka kaut kas nav kārtībā, man ir jānoskaidro KAS..
Sadzirdēju, ka manējie jau mājās, gāju pie viņiem.. TOMASS.. Tur arī bija viņš.. Es pieskrēju viņam klāt un samīļoju.. Neviens manu gājienu nesaprata.. Tikai noskatījās.. Es Tomasam ieķukstēju ausī..
V- Mums ir jāizrunājās..
T- Labi... /viņš pasmaidīja../
Visu dienu pavadījām kopā –es, Karolīna, Renārs, mamma un Tomass. Skatījāmies filmas, ēdām picu, smējāmies, un klausījāmies cits cita stāstus.. Es ar Tomasu bieži saskatījāmies... Arī pasmaidījām viens otram virsū...
Pēkšņi iezvanījās telefons, sveš nummurs..
I – Sveika, te Alena mamma.. Viņš tev negribēja neko teikt, un teica ka ir slims, bet tā nav, viņš ir slimnīcā... Viņu smagi piekāva kaut kādi bandīti.. Neuztraucies, tev nav uz šejieni jābrauc, man vienkārši tev tas bija jāpasaka.. Viktorij.. Tu te esi?
V- Jā /skumjā balsī noteicu../
I – Neraudi.. Viņš drīz būs uz kājām..
V- Labi..
I – Nu labi. Atā..
V- Atā.
Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju Alena mātes balsi, bet šādā situācijā.. Gāju atpakaļ pie visiem..
M- Kas noticis?
V- Alens ir slimnīcā, viņu piekāva, smagi, kaut kādi kretīni..
Visi noliecaa galvas un saskatījās, izņemot Tomass.
V- Kas jūs visi zinājāt..
R- Tā.. Nepārmet.. Viņš lika neko tev neteikt..
Tomass man pasmaidīja, nejau tāpēc ka priecājās par Alena nelaimi, bet gan tāpēc ka viņa smaidā bija vārdi, kas negāja pār lūpām – viss būs labi.. Es pasmaidīju viņam pretī..
Pienāca jau vēls vakars.. Arī laiks sarunai ar Tomasu, jo bija reiz pie visa jātiek skaidrībā.. Nedaudz beidos no sarunas, bet... Visam jābūt kārtībā...
~~turpinājums sekos, bet nesolu, ka rīt likšu turpinājumu :((~~
