local-stats-pixel

Nekā, ko zaudēt #720

124 0

#Bella

-Esi satraukusies?-Džeida vaicāja.

-Un tu nebūtu?- nedaudz trīcošā balsī vaicāju.

-Nezinu, tāpēc jautāju,-viņa iesmējas,-Tak viss būs labi. Alexis no tevis neaizbēgs,-viņa pasmaidīja un apķēra mani, par ko arī es pasmaidīju.

Un bija pienākusi šī diena. Mana kāzu diena. Es biju izdzīvojusi līdz skaistākajai dienai katras meitenes kāzām. Nu es oficiāli vairs nebūšu viena. Mēs būsim trīs. Es, mans vīrs un mūsu mazais, kurš jau pēc diviem mēnesīšiem nāks šajā pasaulē.

Piecēlos kājās, lai varētu uzvilkt kleitu, bet man sareiba galva, tāpēc uzreiz apsēdos.

-Viss labi?- pie manis pieskrēja Krista.

-Jā, viss labi.. Tikai jocīga sajūta.

Istabā ienāca atkal Džeida, kura bija aizgājusi pakaļ manai kleitai. Bet viņas rokās bija vēl aploksne, kuru viņa pasniedza man.

Nesaprašanā atplēsu to un izņēmu nontās salocīto lapu.

Sāku to lasīt, līdz ar katru teikumu, manās acīs parādījās asaras, kas nebija labākais šajā dienā.

-Sveika, Bella.
Es nezinu, kad šo lasīsi, bet ceru, ka tad jau būsi laimīga sieva un mamma kopā.
Es esmu neglābjami slims, tā pat kā visi, kuri tev bija apkārt šos piecus gadus. Bet es nevarēju tev to pateikt.
Nevis tu esi viena, bet es esmu viens, tāpēc es ar mierīgu sirdi pazūdu no šīs dzīves, lai citam cilvēkam ļautu sākt dzīvi, ja saproti, ko es domāju.
Tev arī vairs neesmu vajadzīgs. Savu uzdevumu es jau izpildīju - sagaidīju, līdz atkal būsi laimīga.
Es tevi mīlu, Bella. Mana skaistā princese, topošā karaliene, vai jau esošā.
Stefans.-

Atkal aizlocīju vēstuli un aizvēru acis. Man tik ļoti sāpēja. Es viņu pazinu jau sen. Kāpēc viņš to izdarīja? Un kāpēc es to uzzinu caur sasodītu vēstuli?

-Bella!- Krista iespiedzās, liekot man sarauties,-Tev tuša iztecēs. Kas par asarā kāzu dienā?- viņa man jautāja. Un Stefanam bija taisnība, viņš sagaidīja līdz es būšu laimīga, jo katru dienu, līdz dienai, kad salabu ar Alexi, viņš bija ar mani un gatavoja mani mātes lomai.

-Es tevi arī mīlu, Stefan,- nodomāju un uzsmaidīju savam atspulgam.

#Alexis

Man bija bail. Nejau bail, ka beidzot laulāšos, bet par to, ka diena būs tik perfekta, ka pat atmiņā nepietiks vietas.

Es beidzot būšu kopā ar Bellu. Viņa teiks JĀ, un mēs būsim mūžam kopā. Kā tam vajadzēja notikt.

-Svaiks,- ierunājās Stefans.

Es pagriezos pret puisi ar nesaprotošu skatienu.

-Sveiks,-nedroši sasveicinājos.

-Bella domā, ka manis vairs nav starp dzīvajiem, tā arī jāpaliek,-viņš ieklepojās,-Bet nodot viņai šo,- viņš man pasniedza samta lādīti, kura bija plaukstas lielumā,-Nesaki, ka tā ir no manis, vismaz ne šodien, labi?- viņš noteica un pazuda aiz durvīm.

Es atvēru lādīti un tajā bija iekšā stikla, zila roze, kura bija tādā kā vēl stikla kubā. Tas bija tik skaisti, ka es nevarēju nesmaidīt.

Noliku lādīti uz galda, un pats vēl ieliku zilu rozi savā mazajā uzvalka kabatiņā.

Es biju gatavs.



Nākamā daļa - Beigas :) Ja kādam iepatikās vai radās vēlme vairāk iepazīt manu jauno stāstu, ko es tomēr nolēmu rakstīt, tad rakstiet komentāros, lai zinu, vai publicēt :)

124 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000