local-stats-pixel

Neilgi pirms 50

26 0

Jau ir pagājis mēnesis kā es sāku draudzēties ar Džefu un teikšu atklāti, tas ir labākais mēnesis manā dzīvē. Nekad nedomāju, ka puisis kā Džefs vēlēsies ar tādu ne ar ko neizcelošos meiteni kā es. Viņš man ir kļuvis kā labākais draugs, kuram var stāstīt visu kas kaitina vai tracina un viņš vienmēr uzklausīs. Protams, viņš reti nāk uz skolu, bet viņš ir ļoti gudrs, tāpēc viņam tas ir piedodams. Katru vakaru viņš sauc mani ārā.

Mēs bieži sēžam parkā, kur es stāstu kas notika skolā un viņš stāsta ko viņš darīja. Pēc viņa vārdiem, viņš bieži vien spēlē datorspēles, guļ vai klausās mūziku. Vienīgā problēma ir tajā, ka es perfekti zinu kad viņš melo, un viņš to dara biezi. Nevēlos viņam uzdot daudz lieku jautājumu, bet ko viņš tādu dara ka tas ir jātur noslēpumā? Man šķiet, ka viņš man neuzticas vai arī baidās, ka es aiziešu, tas mani drusku sāpina. Bet neko darīt, viņš atvērsies kad būs gatavs. Kā mamma saka – dod cilvēkiem laiku un lēnām tie tev atvērsies. To es arī darīšu. Tāds draugs kā viņš ir tā laika vērts. Ar viņu es jūtos droši, kā neesmu jutusies jau sen. Es sapratu, ka patiešām esmu iemīlējusies Džefā no visas sirds. Tagad es to varu viņam pateikt ar pilnu pārliecību, jo pazīstu viņu daudz labāk.

Šodien ir brīvdiena, es pamodos ap 10:30, izlīdu no gultas un devos uz vannas istabu. Pēc kāda brīža es sadzirdēju, kā mamma uz kādu kliedz. Es klusām piegāju pie kāpnēm, cerēdama, ka mani neviens nepamanīs un noklausījos.

-Džesa, lūdzu, klusāk!- vīrieša balss centās viņu apklusināt.

-Pat nemēģini mani apklusināt, Sem!- viņa uzkliedza. Pēc mirkļa sapratu, ka viņa runā ar manu tēvu. Tas lika man atspiesties pret sienu un lēnām noslīdēt gar to.

-Džesa!- viņš uzkliedza mammai virsū.

-Ko? Tu nevēlies lai tava meita zina, ka viņas tēvs ir dzīvs un nedeva par sevi ne ziņas sava darba dēļ?- viņa turpināja kliegt viņam virsū. -Tu vispār apjēdz, ka viņai jau ir 18 gadu? Viņa ir izaugusi. Tu varēji vismaz atsūtīt apsveikuma kartiņu, bet nē, tu esi pārāk aizņemts ar savu darbu!!-

-Tu saproti, ka es nevēlos viņu apdraudēt? Kā arī tevi! Jūs man esat viss!- viņš rāmi nosaka. -Tāpēc es arī aizgāju. Tu saproti, ka mans darbs nav visdrošākais.-

-Un kā tu taisies pateikt viņai kur strādā?- mamma kļūst mierīgāka. Es klusi sēžu augšā. Palūkojos uz durvīm, tur stāv divi vīrieši pilnīgi melnos, zolīdos kostīmos un skatās visapkārt. Bet tad saruna turpinās mierīgā un klusā atmosfērā.

-Es nedomāju, ka viņa ir gatava uzzināt par manu darbu.- viņš klusi nomurmina un mamma atkal sāk bļaut.

-Cik gadus viņai vēl jādzīvo neziņā? Vai tad tas ir tik grūti pateikt taisnību? Mīļo meitiņ, tavs tēvs strādā mafijā!- viņas vārdi skanēja kā spriedums. Šajā momentā mana dzīve sabruka un pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras. "Viņš mēģināja mani pasargāt, bet es visu dzīvi viņu ienīdu. Kāda es esmu muļķe!" Nosodīju sevi prāta.

-Džess, lūdzu, neraudi.- viņš maigi noteica un apskāva viņu.

-Sem, viņai ir vajadzīgs tēvs...- viņa šņukstēja.

-Es zinu, bet šobrīd mēs esam šeit lai viņu glābtu.- viņš skaļi noteica. "No kā?"

-No kā?- mamma jautāja.

-No viņas draugiem, kuri zina, ka viņa ir mana meita. Tas puisis, Džefs, sāk mani šantažēt. -viņš klusi noteica. "Nē!!" es iekliedzos domās. " Viņš mani izmantoja...Un viņa draugi arī...Nekad vairs neļaušu cilvēkiem ar sevi manipulēt!" Draudīgi nodomāju.

Es piecēlos no grīdas un devos uz savu istabu. Pārģērbos un paķēru jaku. Izvilku telefonu no somas un ieliku to kabatā. Kāpu lejā pa kāpnēm, mamma mani pamanīja un noslaucīja asaras, pagāju viņiem garām ar dusmīgu sejas izteiksmi. Es izgāju no mājas un devos uz parku, kur viņi visi kā vienmēr sēdēja. Kad viņi mani pamanīja, smaidi no viņu sejām nogāja it ka nebijuši. Bens bija pirmais kas man tuvojās. Es brīdinoši viņu uzlūkoju un viņš satvēra manu roku.

-Klau, kas notika?- viņš jautāja. Es pārmetu viņu pār plecu.

-Kas notika??- uzkliedzu viņam un palaidu vaļā.

-Jūs mani izmantojāt lai tiktu līdz manam sencim!- es turpināju. Džefs tuvojās man. -Pat nedomā Džef! Es tev uzticējos un kā tu pret mani? - asaras plūst pār maniem vaigiem.-Malacis! Nevaru noticēt, ka tu man patīc. Tu, kuces dēls, netuvojies man!- Nelabums sakāpa man rīklē. Es sāku atkāpties, vēlējos skriet prom no viņiem. Pagriezos un sāku skriet prom. Džefs sāka dzīties man pakaļ un es sāku skriet vēl ātrāk. Viņš mani gandrīz sadzina kad es iegriezos meža.

Viņš satvēra manu elkoni un pavilka uz aizmuguri. Pagriezos un uzšāvu viņam pļauku, tad viņš arī satvēra otru roku.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000