Iepriekšējā nodaļa:http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-94/695882
Šoreiz kaut kas nedaudz asāks, jo stāsts straujiem soļiem tuvojas beigām :)
*Petija*
Puikas spēlējas pagalmā. Pīlijs nedaudz pasmaida, kad Kails un Bens stāsta viņam joku. Pati neko nesaprotu no stāstītā, jo mazie puikas visu stāsta abi reizē, katrs savā versijā un ar saviem vārdiem. Pīlijs pasmejas par joku, un mazie puikas ir gandarīti. Zinu, ka Pīlijam ir smagi, bet aptuveni es viņam centos izstāstīt, viņš zina, kas ir vainīgs, viņš zina, ka nevaram neko palīdzēt vai mainīt. Mičelam ir savas metodes, viņš ir gudrs, bet pretīgs.
Pīlijs ir stiprs. Kad viņam izstāstīju, viņš māja ar galvu, ka saprot, uzdeva jautājumus. Viņš iet uz basketbola treniņiem, bet puika ir kļuvis apātisks. Es saprotu, taču vēlētos, kaut viņš man izstāstītu savas sajūtas, jo Pīlijs sēro un cieš klusēdams. Viņš vakarā ielien gultā un raugās griestos, vērodams, kā spēlējas ēnas uz tiem. Viņš neēd, reizēm piespiežu apēst nedaudz zupas vai saldējuma. Zēns spēlējas ar saviem brāļiem. Man ir žēl skatīties, jo redzu, ka puika apzinās, ka kļuvis automātiski dvīņiem tēva vietā – paraugs, uzticības persona.
Viņi dzīvo pie manis, te ir vietas gana, jo pati šeit uzaudzināju bērnus.
Visos sirds dziļumos manī ir ieēdusies sērga, ko sauc par naidu. Tas nav nedz veselīgi, nedz labi, bet Mičels ir izpostījis tik daudzas dzīves. Mazie puikas uzaugs bez vecākiem, varbūt dvīņi viņus mazāk atcerēsies, bet Pīlijs ir iekšēji sagrauts, un to var redzēt no ārpuses.
Ko man darīt?
***
Neliela nakts pastaiga. Riskēju pamatīgi, atstādama puikas vienus, bet man ir kaut kas jādara, jo nespēju sēdēt mājās un skatīties, kā bezjēdzīgi aizrit laiks, kas ir šķiests jau vairākas nedēļas pēc kārtas.
Esmu pie Mičela mājas un vēroju. Logos deg gaismas, redzams siluets. Greja. Bet viņa mani tumsā neredzēs. Citos logos deg vāja gaismiņa, kas ir blāva kā miglaina nakts. Spriežu, ka tā ir Mičela darba vieta, savādāk tur nebūtu melnu aizkaru.
Pats kaitinošākais ir tas, ka viņu nevar iespaidot. Jau Džesika cieta no viņa rokas, jo draudējām atklāt viņa noslēpumu, vēl par to samaksāja mana dēla sieva. Policija tikai paraustīja plecus, jo ir vēl pazudušie. Viņiem liekas, ka esmu jukusi, bet tas kļūst kaitinoši, jo zinu patiesību. Kliegt? Kā lai pakliedz, ja rīklē iesprūdis smags un smacējošs asaru kamols.
-Tas ir viņš? – kāds iejautājas, un es iekliedzoties pacērtos atpakaļ. Tas ir Pīlijs. Ir silta vasaras nakts, tāpēc neizrādu, ka viņam mugurā ir vien šotiņi un krekls.
-Pīlij? Ko tu te dari? – jautāju, pūlēdamās nomierināt auļojošo sirdi.
-Pastaigājos. Tu taču arī pastaigājies, - viņš atbild, - te dzīvo Mičels?
-Bērns, iesim mājās, - saku, saņemdama puiku ap pleciem.
-Ilgi tas vairs nevilksies, - Pīlijs tikai nosaka, likdams pārskriet tirpām pār manu ķermeni un ļaudams, lai vedu viņu mājās, - viņš to nožēlos.
*Džeimss*
Veros uz vilka spēcīgo ķermeni. Tas vēro mūs ar atņirgtiem zobiem, tie ir asi it kā būtu vēl noasināti. Tā acis izskatās pēc diviem, spožiem dzintara akmeņiem, kam piejaukts sila zaļuma tonis. Tā pelēki nespodrais kažoks kontrastē ar saules gaismu.
Pārējie izskatās apjukuši, nezinādami, ko darīt. Mums pateica tikai to, ka pretindes devas atrodas apraktas laukumā ap vilku, pats laukums ir iezīmēts ar zilu krāsu, kas uzsmidzināta uz smiltīm, veidojot apļa formu, kurā visur var piekļūt vilks, jo tas ir savažots ar ķēdi, kas piestiprināta apļa centrā pie mieta. Aplis nav īpaši liels, padarot uzdevumu grūtāku, tas diametrā varētu būt kādus trīs metrus.
Hanna, ieliekdamās ceļgalos, dodas vilka virzienā.
Sekoju viņai.
*Hanna*
Esmu laikam skatījusies par daudz filmas, bet, ja nepamēģināšu, tad nezināšu. Mani soļi ir lēni un noteikti, lai arī ceļgali trīc pie katras kustības. Vilks izskatās milzīgs un zvērīgs, gatavs saplosīt katru, kas tuvosies. Ķēde jau ir tiktāl nostiepta, ka vilka galva sliecas pāri zilajai apļa līnijai. Atņirgtie zobi raisa vēl vairāk baiļu.
Paņemu pilnas saujas ar smiltīm un metu vilkam taisni purnā, domādama, ka tas to apmulsinās, ka smiltis grauzīs acīs. Paņemu vēl smiltis, juzdama, kā tās lēnītēm slīd caur pirkstu starpām, un metu vēlreiz un vēlreiz.
Vilks ir nedaudz apmulsis un purina galvu, tas pasper arī pāris soļus atpakaļ, viens solis iegrimst smiltīs un atklāj pretindes iegareno kastīti, kurā ir šļirce ar zaļganajām zālēm.
Metu vēl ar smiltīm, līdz vilks atkāpjas vēl tālāk, tas ņurd un sprauslo, turpinādams atiezt zobus. Uzdrošinos spert kāju pāri robežai, tas vēl vienu soli.
Jūtu, ka mani kāds spēcīgi pagrūž, smagas rokas pieskaras manai mugurai.
Mana seja atrodas smiltīs, rokas iegrimst dziļi tajās. Kamēr pieceļos ir jau par vēlu, jo vilka žokļi nošņakst pie manas sejas, ar otro cirtienu zobi dziļi iecērtas man sejā, ka paspēju vien iespiegties, jo kodiens izrauj daļu no sejas, liedzot spēju kustināt žokli un elpot, sāpes pārņem mani momentā. Acis pieplūst ar asinīm. Vēl pūlos rauties malā, redzu kādas rokas, kas sniedzas man pretī, bet tajā mirklī, kad mēģinu tās satvert, tieku rauta atpakaļ ar mežonīgu spēku, jūtu zobus plēšam kāju, kauls nosprakšķ un tiek samalts kā skaliņš. Mēģinu kliegt, taču nespēju, jūtu tikai sāpes vietā, kur kādreiz bija mana seja.
Asie zobi iecērtas vēderā. Dzirdu kliedzienus, taču asinis plūst visur, varbūt tas ir tāpēc, ka tās ir man acīs, bet jūtu, kā tās pamet manu ķermeni. Spēji krampji sarauj muskuļus sāpīgās spazmās, ko pastiprina vilka plosīšanās. Kuņģa saturs pa rīkli izsprāgst uz āru, bet man nav mutes, pa kuru vemt, skābe dedzina jēlos audus, pastiprinot sāpes, līdz liekas, ka ķermenis pārvēršas milzīgā ugunsbumbā.
Puišu balsis pārvēršas skaļā sīkšanā, ar rokām svaidos, bet tas neko daudz nedod. Vilks ņurdēdams un rūkdams iekožas dziļi manā kaklā. Dzīvība pamet mani. Es esmu tikai vilka medījums. Dzīve paskrien garām, kad mirst? Blēņas! Es redzu tikai asinis, un nespēju saprast, kas notika, bet to analizēt ir jau par vēlu, jo tās ir vien dažas sekundes, līdz ir vairs tikai klusā sīkšana, kas pārvēršas tumsā.
*Mērija*
Spiedzu, aizspiezdama ausis. Biju cerējusi, ka kā pēdējie mirsim, ļaudamies atmiņām, kamēr inde mūs piebeidz, bet tagad uz mana ķermeņa ir meitenes asinis, asinis atkal ir visur, katra diena paiet, redzot tās. Nespēju skatīties. Šķiet, ka paiet stundas, bet ir pagājušas vien pāris sekundes.
Es esmu gļēvule un maita. Tiklīdz Džeimss viņu pagrūda, rādot neizteiksmīgu sejas izteiksmi, es sabruku zemē, ieraugot, ka Hanna vārtās pa smiltīm ar pusnorautu seju, vesela bija palikusi vien piere un acis. Asins jūra apņēma meiteni momentā.
Kīts tver meitenes rokas, taču Džeimss puiši velk atpakaļ, bet dabū ar dūri pa seju. Kīts atkal metas pie Hannas, taču ir jau par vēlu, jo vilks plosa viņas ķermeni aiz rīkles, valkādams to pa visu ierobežoto teritoriju un šķiezdams asinis uz visām pusēm, it kā tā būtu kāda lupata.
-Tāds visu laiku bija tavs plāns! – Kīts bļauj Džeimsam sejā.
-Nu un! Šī ir tikai spēle, - viņš atkliedz, ieķerdamies Kīta rīklē. Puisis pārsteigts, kāpjas atpakaļ, uzgāzdams Džeimsu sev virsū. Abi puiši cīkstēdamies vārtās smiltīs. Es pieceļos un kliegdama cenšos atraut viņus vienu no otra, bet viņi ir saķērušies tik cieši, ka nespēju to izdarīt. Tims arī mēģina man palīdzēt.
Tagad būtu tikai jāizdomā kā bez upuriem dabūt pretindi.
Sapinos pati savās kājās un gāžos atpakaļ. Tik pat ātri ceļos kājās. Man viss iekšā sagriežas, kad redzu, ka Džeimss saloka kājas sev zem vēdera un grūž Kītu uz priekšu vilka sargātajā aplī, kur uzpūstās, zilās robežas ir jau izkaisījušās pusmetru tālāk.
Nākošā nodaļa : http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-96/696886
