Pienākusi maza, maza jubileja un tāpēc ceru, ka jums patiks.
Sanāca tā, ka, iekritusi gultā pēc baloža veiksmīgās aizbaidīšanas, es drīz vien aizmigu. Miegs uznāca tik pēkšņi, ka pat nemanīju, kurā brīdī iesnaudos un pamodusies redzēju, ka aiz loga ārā ir melna tumsa. Uz palodzes dega maza svecīte blāvā gaismiņā. Atcerējos, ka mamma vienmēr, katru vakaru, cik vien es sevi atceros, iededza svecīti uz palodzes katrā istabā. Tas man mazai vienmēr lika justies labāk, tāpēc viņa allaž piekopa šo tradīciju.
Pie durvīm pieklauvēja, pacēlu galvu, lai redzētu, kas ir atnācis.
Tētis pavēra durvis un viņam starp kājām izspraucās Morics un ielēca pie manis gultā. Tētis jautāja:'' Drīkst ienākt?''
Pietrausos gultā sēdus un paņēmusi kaķi klēpī:'' Droši ienāc,'' es teicu un pasmaidīju.
Tētis ienāca un apsēdās uz gultas malas:'' Klau,'' viņš sarauca pieri un iesāka, ''mamma gatavojas gulēt virtuvē, jau visu dienu tikai kaut ko cep un šmorē, un man tas viss ir jānogaršo,'' viņš saviebās,'' un es vairs nevaru...''
Skatījos tētī un nevarēju saprast, smieties vai raudāt, tā nelaimīgā seja izrausīja divejādas emocijas. Tētis nopītās:'' esmu pārēdies, saproti?''
Piecēlos, paņēmu tēvu aiz rokas un abi kāpām lejā uz virtuvi. Iegājuši virtuvē atradām mammu tikko velkam no cepeškrāsns laukā kārtējo pīrādziņu plati. Pamanījusi mūs ienākam virtuvē viņa nolika pannu uz galda un pagriezusies pret mums stāvēja un slaucīja dvielī miltainās rokas.
'' Nu, pamodies un sajuti pīrādziņu smaržu?'' viņa paņēma no plaukta groziņu ar pīrādziņiem un sniedza to man. Es nekādi nereāģēju un iebīdīju tēti starp mani, mammu un pīrādziņiem.
" Atvainojies viņam,'' pilnīgi nopietni runāju,'' tētis sūdzējās, ka tu viņu gribot pārbarot!''
Mamma neizpratnē skatījās te uz mani, te tēti, tad pilnīgā mierā izdvesa:'' emm, piedod?...''
Es biju nostājusies ar sānu starp abiem, lai varētu redzēt sejas. Kā viens, tā otrs klusēdami stāvēja skatījās viens otram acīs un neko neteica. Abi apstulbuši turpināja skatīties.
" Un tev, tagad viņai jāpiedod,'' es bargi noskaldīju.
" Es tev piedodu.'' tēvs nopietni atbildēja.
'' Un tagad, mamm, es gribu ēst.'' apmierināta apsēdos pie galda un sakrustoju rokas uz krūtīm.
Mamma vēl kādu brīdi skatījās tēvā, tad izplūda skaļos smieklos, noliekusies ar plaukstu vairākas reizes uzsita pa ceļgalu. Arī tēvs smējās atspiedies pret virtuves leti. Man smiekli nebija ne prātā, jo vēders šausmīgi kurksēja. Beigusi smieties mamma uzlika mums visiem uz sķīvjiem grilētu vistu un kartupeļus. Mēs kopīgi sākām ēst vakariņas un mamma aizrautīgi stāstīja, kā gaida Pola ierašanos, pēc tēta sejas varēja noprast, ka viņa par neko citu šodien nav runājusi. Paēdusi pateicos par garšīgo ēdienu, nomazgāju savus traukus un kāpu augšā uz savu istabu.
Istabā svecīte bija jau nodzisusi, tāpēc pa tumsu sataustīju gaismas slēdzi un iedegusi gaismu, piegāju pie skapja, lai paņemtu dvieli un ietu mazgāties.
Lēnā gaitā aizčāpoju līdz vannas istabai. Iegājusi iekšā mammas lielajā valstībā nespēju vien nobrīnīties, par visu to atribūtiku, ko viņa šeit bija sabāzusi. Nosprauslājos, aiztaisīju vannas noteku un palaidu ūdeni, tad atgriezos istabā, lai paņemtu drēbes un savus kopšanas līdzekļus.
Atkal iegājusi vannasistabā aizbultēju durvis un uz laiciņu nosledzos no ārējās pasaules.
Pēc divu stundu vannošanās beidzot izgāju laukā no vannasistabas, berzēdama mitros matus dvielī. Iegājusi savā istabā pamanīju, ka logs atkal ir vaļā, pikta nometu dvieli uz krēsla un gāju aizvērt logu ciet, lai pēc mazgāšanās nesaaukstētos.
Aizvērusi logu, pagriezos, lai ieslēgtu gaismu, kad kaut kas man uzklupa. Kā melna nakts tas metās man virsū ar visu svaru nogrūsdams mani lejā uz grīdas. Spēcīgi, asi nagi skrāpēja man kaklu un rokas, bet kaut kas liels un plats plīkšķēja gar seju un vaigiem. Panikā nezināju nekā cita kā vienīgi kliegt un mētāties ar rokām pa gaisu, mēģinādama aizskart briesmoni, kas tumsā bija nemanīts iekļuvis manā istabā. Radījums spēcīgi iecirta ar kaut ko asu man delnā un lāpstiņā uz muguras, ka es iekliedzos vēl spalgāk, bet tik un tā nevarēju tikt no tā vaļā. Jutu, ka tas sapinies manos matos tulīt grasās pusi izplosīt laukā. Ar roku trāpīju kaut kam mīkstam un spalvainam, radījums visu šo laiku ķērca kā pats nelabais. Tad durvis atsprāga vaļā, ieslēdzās gaisma un es dzirdēju kādu lamājamies un kliedzam. Pēc brīža viss bija cauri.
No pārbīļa nespēju atvērt acis, kad beidzot tās atvēru visapkārt pa grīdu mētājās mani mati un kumšķi baltu spalvu. Mamma bāla kā sniegs staigāja apkārt ar salveti, slaucīdama asinis no grīdas.
" Kas tas, pie velna tāds bija?'' es apsēdos uz grīdas sēdus un paskatījos uz tēvu, kurš stāvēja pie loga.
'' Nezinu, kā viņš šeit iekļuva?'' viņš runāja skatoties uz ābeli dārza tumsā.
" Kas tas bija?''
" Tikai putns, Kejendra, milzīgs balodis.''
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
" Tu. Ko tu izdarīji?'' balss dārdēja pāri visiem kalniem.
'' Es....es tikai centos viņu azibiedēt.'' viņš sagumis gulēja atspiedies pret koka stumbru.
'' Muļķis. Idiots. Vai es tev neteicu, ka vajag, uzmanīgi. Kārtīgi. BEZ JEBKĀDIEM PĀRIDARĪJUMIEM!!!''' balss ar katru mirkli kļuva arvien asāka,'' tev vajadzēja tikai viņu aizvilināt prom, bet tu viņu gandrīz nogalināji. Idiots!!!''
" Es zinu, es zinu, bet....es nevarēju noturēties, tā smarža....'' runātājs aizvēra acis un likās pat izgaršoja savas sajūtas.
Slaidais stāvs pustumsā saniknojās ne pa jokam, piesteidzies klāt Viņam, ar plaukstu piespieda žokli pie stumbra. Viņam aizsitās elpa( ja tā to var saukt), pa muti un ausīm sāka plūst garas asins tērcītes.
'' Tagad, es nevaru noturēties...'', balss norūca, piespieda vēlvienreiz galvu pie stumbra un izdzēsa dzīvību pavisam.
