Pēc mazgāšanās izdomāju paskatīties, vai nav kādas tīras drēbes te. Istabā atradu skapi, kurš bija paslēpts aiz durvīm, kā cita istaba. Te bija daudz gaumīgu drēbju. Tieši pēc manas gaumes "garšas".
Labi pamekklējot atradu blūzveidīgu maiciņu/krekliņu ar pusgarām piedurknēm, kurām galos piešūtas mežģīnes. Tā, kā man labāk patīk bikses, tad paķēru pirmās trenniņbikses, kuras ieraudziju. Kopā viss izskatījās smieklīgi, bet es jau esmu mājās un netaisos šādā apģērbā doties uz kādu balli.
Veikli saģērbos un devos uz virtuvi. Tur, sātīgās un apetelīgās smaržas īpašniece bija cepta vista. Mmmm...... Vistaaaa....
Sen nebiju sajutusi, tik garšīgu smaržu. Pat siekalas mutē saskrēja.
Un kur tad bez Silvestra? Tā, kā viņš vēl nebija pamanījis manu klātbūtni, jo klausījās mūziku un dziedāja līdzi, es nolēmu viņu nedaudz pārsteigt nesagatavotu.
Klusi pielavījos viņam klāt un ausī iečukstēju "Rawr", tā, ka tas izklausījās, kā īsts lauvas rēciens.
Viņš sabijās tik ļoti, ka pazaudēja dakšu, kuru visu laiku bija turējis rokās.
Es sāku nevaldāmi smieties, tā, ka man vajadzēja turēt vēderu, jo sāka sāpēt presīte.
Silvestrs no izbīļa blisināja acis uz visām pusēm un vēl jo pojām nevarēja apjēgt, kas īsti notiek.
-Labrīt! Ko gardu gatavo? - smejoties jautāju, lai gan atbilde tā pat bija zināma.
-Lūdzu nākamreiz nebiedē mazā, labi? - viņš vienlaikus, gan nopietni, gan nenopietni teica un sāka smieties.
-Boo, boo, boo! - ar piepūstiem vaigiem attēloju bubināšanu. Viņš taču tikko bubināja, lai nebiedēju vairāk!
Viņš man parādija mēli un sāka mani kutināt.
-Ak šitā, ja? - caur smiekliiem centos normāli izteikt, šos nieka trīs vārdus. Man tas neizdevās, jo Silvestrs sāka mani kutināt vēl vairāk.
Es viņu noskūpstiju ar cerību, ka viņš mani pārstās kutināt un ļaus atelpoties, bet es kļūdījos. Viņš mani sāka vēl vairāk kutināt. Bet mani paglāba zvans pie durvīm.
-Mums ciemiņi? - elsodama un tverot pēc gaisa jautāju.
-Nezinu. Neviens nav pieteicies, ka nāks ciemos. - brālis izskatījās apjucis. Es gan sapratu, kas te īsti varētu būt gaidāms.
Paķēru pirmo nazi, kurš gadījās pa rokai un ar skatienu pavēlēju brālim doties uz durvju pusi. No sākuma brālis paskatījās actiņā, bet cik sapratu, actiņa bija aizsegta, tāpēc nācās vienkārši vērt durvis vaļā.
Es stāvēju gatavībā, ja nu kas.
-Daudz laimes dzimšamas dienāāāāā!!!! - izdzirdēju skaļas gaviles un steigšus nolaidu nazi, lai nepadomā kaut ko ne tā. Bet es paspēju arī apjukt. Nesaprašanā uzlūkoju Silvestru.
-Paldies. - viņš tik noteica un saaicināja visus iekšā. Apmēram piecpadsmit cilvēki. Nu dien, man nekad tik daudz draugu pat nav bijuši.
Paķēru Silvestru aiz krekla malas un pavilku nedaudz nostāk.
Viņš pakasija pakausi un tad teica:
-Piedod, dēļ šīs visas jezgas ar tavu ģimeni, aizmirsu par savu dzimšanas dienu. - viņš pa tiešām vainīgi paskatījās uz mani, bet tad noskūpstija un devās pie viesiem.
Savukārt es..... Es tikai stāvēju apjukusi un nevarēju saprast, ko iesākt, un ko vispār domāt... Galu galā, viņš man nebija teicis, kad ir viņa dzimšanas diena.
Tad kad viņš pienāca atkal pie mani, es vēl nebiju izkustējusies no vietas.
Viņš man pasnieca 1000 euro un teica, lai eju un izprieciājos, pa tuvējiem veikaliem. Bet es negribēju tā vienkārši izpriecāties. Es gribēju viņam nopirkt dāvanu. Bet ko pirkt?
Jautājums, kurš tagad nomocīs manas smadzenes, līdz kamēr došos uz veikalu un meklēšu ko piemērotu.
**********
Piedodiet mani mīļie lasītāji, ka tik īsa. Nu laikam īsa... Man slikta pašsajūta. Nejūtos īsti, kā savā ādā....
Vēlreiz piedodiet, un es gaidu jūsu KOMENTĀRUS!!! Ja nesagaidīšu VISMAZ ČETRUS komentārus no VISMAZ ČETRIEM dažādiem spociņiem, uz nākamo daļu varat necerēt tik drīz.... Viss atkarīgs no jums mīlīši!!!
Un NĀKAMOOO!!!
