19.Nodaļa
Kādu brīdi mēs klusumā sēdējām uz viena no lielo akmeņu malām, kājas pārkāruši pāri un vērāmies jūrā. Viļņi šalca un sitās gar akmeņu malām, ik pa laikam iesviezdami jūras ūdeni mūsu sejās. Visa gaisotne smaržoja pēc ūdenszālēm un sāļā ūdens, kas atsauca man atmiņā visas vasaras, kuras es pavadīju ar ģimeni savas omammas vasaras mājās. Šī māja atradās pavisam tuvu jūrai un bija ieskausta meža apskāvienā. Es varēju gandrīz vai sajust omammas ceptos pīrāgus un saldo piparmētru tēju, kas vienmēr virmoja gaisā agrajos rīta stundās. Bet visvairāk manā atmiņā atdzīvojās vēlās vakara pastaigas ar brāli, gar jūras krastu. Mēs vienmēr skatījāmies, kā saule pazūd aiz horizonta un uz brīdi atstāj debesīs košas krāsas, kas varēja variēt dažādos toņos. Katru vakaru mēs vācām dzintariņus, ko jūra bija izskalojusi kopā ar ūdenszālēm un vienmēr sacentāmies, kurš atradīs visvairāk vai vislielāko. Tad es to vēl nezināju, bet tagad es aptvēru, ka tie pagaidām bija vieni no manas dzīves vislabākajiem mirkļiem.
-Robin? – Teo pārtrauca manu atmiņu uzplūdumu un atsita mani atpakaļ realitātē. Es vēl joprojām vēros trakojošajā jūrā, kas likās, ka tikai pastiprina savu jaudu.
-Jā?
-Es tev varu uzdot kādu jautājumu? – Kad izdzirdēju Teo šo sakām, mana sirds mazliet salecās un izsūtīja tirpiņas caur visu manu ķermeni. Šie vārdi nekad nenozīmēja neko labu, tomēr es pamāju puisim ar galvu, cenšoties nenovērst no viņa acis, kas man likās ļoti grūti.
-Kas īsti bija starp tevi un Džeimsu? – Es vienlaicīgi sajutu atvieglojumu un satraukumu, kad Teo uzdeva man šo jautājumu. Es pat nezinu, kāpēc jutos mazliet atvieglota un ko es domāju, ko viņš grasījās prasīt, tomēr runa par Džeimsu nebija no tām priecīgākajām. Tajā brīdī es novērsu acis no Teo un pavēros uz savām plaukstām, kas bija palikušas sarkanas no aukstuma.
-Mēs…Mēs kādreiz it kā runājām. Nu, satikāmies, ja to tā var nosaukt. Bet es…em…es nebiju gatava laikam.
-Kad tas bija?
-Pirms gada apmēram. - Manā prātā parādījās pagājušā gada Ziemassvētku balle un viss, kas tur notika. Automātiski, mans prāts salīdzināja to pieredzi ar šī gada balli, bet nevarēja man pateikt, kura no abām bija labāka. Vai es labāk izvēlētos būt skolas zālē un nodejot savas kājas, vai arī atrasties šeit ar Teo. -Bet kādēļ tu jautā?
-Tikai interesējos, jo liekas, ka viņš pie tevis ļoti pieķēries, ja jau pat ir gatavs kauties ar citu. – Es īsti nevarēju nolasīt Teo sejas izteiksmi, kad viņš šo teica, jo ārā bija piķa melns un bākas gaisma tikai pa retam izgaismoja mūsu sejas. Tomēr pēc balss es varēju pateikt, ka puisis bija mazliet ieinteresējies par šo tēmu.
-Jā, nu, es arī kādreiz domāju, ka viņš ir diezgan normāls čalis. Tomēr pēdējie apstākļi man ir pierādījuši pretējo. Tagad pat tā kārtīgi padomājot, es nezinu vai man Džeimss jebkad ir tik ļoti paticis. Jā, viņš bija sakarīgs zēns, bet es nedomāju, ka vispār jebkad vēlējos ar viņu būt vairāk kā draugi. – Es vēros skaistajos zilajos ūdeņos, negribēdama pavērt acis uz Teo, kura skatienu, pat neskatoties uz piķa melno nakti, es sajutu uz sevis. – Un kā ar tevi? Tev kādas draudzenes ir bijušas? – Tagad, kad manas acis pavērās uz Teo, viņējās pazuda no manis. Puiša ķermenis sastinga un es pat jutu viņu notrīcam, bet tas nebija no aukstuma.
-Jā ir. Bet tas nav stāsts šodienai.
-Kādēļ ne? Es tev pastāstīju savu, kāpēc nevari savējo stāstu?
-Tas nebeidzas tā, kā tu domā. – Un ar to, Teo piecēlās kājās un pasniedza man savu roku, lai palīdzētu man arī piecelties. Tomēr es nesaņēmu puiša roku. Es paliku sēžam uz akmeņu malas un turpināju vērties tumšajos ūdeņos. Es redzēju, ka Teo centās mani neielaist savā pasaulē pilnīgi. Es biju izstāstījusi viņam gandrīz visu, ko vienmēr paturu sevī, bet viņš to pašu nevar izdarīt pret mani? Viņš tomēr bija apsolījis pastāstīt jebko, ko jautāšu. Kādu brīdi Teo stāvēja un gaidīja, plaukstu turot manā virzienā, bet kad puisis saprata, ka es necelšos viņš nolaida roku gar sāniem.
-Kas noticis? Kāpēc tu pēkšņi mani ignorē? – Es centos sevi noturēt grožos, bet visi šie dienas notikumi mani pilnībā bija padarījuši traku, tāpēc izdzirdot Teo teikto, es pielecu kājās un nostājos puisim pretī tik tuvu, ka man gandrīz vai nācās pacelt galvu uz augšu, lai varētu ieskatīties Teo tumšajās acīs, kas tāpat bija gandrīz vai neredzamas nakts melnumā.
-Kas noticis!? Es tev pastāstīju visu, ko vēlējies. Es tavā priekša izliku savas problēmas, kaut vai nezinu vai varu uzticēties, bet tu nevari izdarīt to pašu? Es laikam nepareizi dzirdēju, kad teici, ka pastāstīsi vēlāk visu. Es domāju, ka tu varēji man stāstīt jebko! – Es jutu kā mana balss paliek ar vien skaļāka un skaļāka pēc katra vārda, ko izlaidu no savas mutes. Mana rīkle gandrīz vai dega no kliegšanas. Es pat īsti nesapratu, kāpēc esmu tik ļoti sadusmojusies. Vai tiešām es tikai gribēju zināt, kas viņam bijis ar citu meiteni, tikai intereses dēļ? Vai arī, man bija bail, ka Teo izrādīsies draudzene?
-Nav tā, ka es negribu Robin. Es nevaru! – Pēc Teo balss izklausījās, ka viņš arī ir palicis dusmīgs, bet puiša mierīgā elpošana un stāja teica pavisam pretējo.
-Kāda velna pēc, lai tu nevarētu?? – Es vēros Teo tumšajā sejā un centos nolasīt viņa emocijas, tomēr melnā debess man to pavisam aizliedza. Bet pēc Teo nākamajiem vārdiem, man nemaz nevajadzēja redzēt puiša sejas izteiksmi, lai izskaidrotu viņa emocijas.
-Tāpēc, ka man tu patīc Robin. Vai tu to neredzi? Bet es negribu atkal visu sabojāt!
Viņa vārdi bija kā vējš, kas izkliedēja spēcīgo vētru un lietavas, kurus mākoņi bija sanesuši. Man bija sajūta, ka ievelku pirmo gaisa vilcienu pēc mūžīgas slīkšanas ūdenī. Mana sirds nokritās manā vēderā un sāka mest mūžīgos kūleņus, tikai šoreiz tik spēcīgi, kā nekad. Manā prātā saskrēja miljoniem domas, ko es nevarēju apstādināt, bet mana reakcija bija tas, kas mani pašu nošokēja.
Es piegāju Teo pavisam tuvu klāt, tā, ka mūsu ķermeņi saskārās. Es varēju just viņa straujos sirdspukstus atbalsojamies manējos. Pastiepusies uz pirkstgaliem, es saķēru puiša seju abās savās plaukstās un savienoju mūsu lūpas. Lai gan, šis bija mans pirmais skūpsts un man nebija ne jausmas, ko es daru un kā man vispār kaut kas tāds varēja ienākt prātā, es jutu, ka uz brīdi Teo bija pavisam sasalis. Tomēr tas ilga tikai milisekundi, jo neilgi pēc tam, es sajutu puiša rokas uz sava vidukļa un viņa ķermeni sev pavisam tuvu. Teo lūpas tik maigi, bet tajā pašā laikā tik spēcīgi spiedās pret manējām. Es varēju just puiša un savu vēlmi pēc vairāk skūpstiem, jo tā bija kā atkarība no kuras bija grūti un gandrīz vai neiespējami atrauties.
Mēs abi bijām ieslīguši viens otrā. Ne es, ne Teo negribēja atraut lūpas viens no otra, tomēr mūsu plaušas prasīja gaisu tik ļoti, ka likās, ka tās ir ugunīs. Kad beidzot mēs atrāvāmies viens no otra un es pavēros puiša skaistajā acīs, pirmo reizi es ieraudzīju tajās prieku. Tās gandrīz vai smaidīja.
-Pēc šī, tu no mans tik viegli vaļā vairs netiksi. Bet tev jāzina, ka mana dzīve nekad nav bijusi un nebūs no tām vieglākajām. Tu vēl nezini visu, kas… - Vārdi no Teo sāka birt kā ūdenskritums, tāpēc, lai apstādinātu visu šo muldēšanu, es vēlreiz pastiepos uz pirkstgaliem un atkal piespiedu savas lūpas viņējām.
___
Tikai brīdī, kad es atkal atrados savās mājās, savā gultā pašā nakts tumsā, es sapratu, kas bija noticis molā. Es biju noskūpstījusi Teo. Teo! Manas acis bija pilnībā atsprāgušas vaļā kā pogas un vērās grieztos. Tikai tagad es sajutu pazīstamo paniku un bailes, ko vienmēr saņēmu, ja es satuvinos ar kādu puisi. Tikai tagad, manā galvā sāka skriet miljoniem domas par to, kā viss notiks, kas notiks un cik ilgi notiks. Tikai tagad es sāku saprast, ko es esmu izdarījusi. Pat neskatoties uz to, ka man Teo tiešām patika un es jutu saikni ar viņu, ko nebiju jutusi nekad ar nevienu citu, mani vienalga pārņēma bailes. Tās lēnītēm rāpās man virsū kā zvērs, kas dienas ir alcis pēc ēdiena un nu to ir ieraudzījis. Es centos aizvērt acis un nedomāt, bet es šo zvēru varēju just pat aizverot plakstiņus. Ja pat tad nebija trakāk. Mana sirds sitās pilna sparā un mans ķermenis trīcēja tā, it kā es atrasots visaukstākajā vietā uz zemes.
Ja nu man tomēr viņš nepatīk? Ja nu es sevi mānu? Ja nu es salaužu viņa sirdi? Ja nu viņš salauž manējo? Tās bija visspilgtākās domas manā možajā prātā, kas izcēlās visvairāk, salīdzinot ar citiem jautājumiem. Es centos sev iestāstīt, ka nevajag visu pārdomāt vai izdomāt. Ir jādzīvo tagadnē un tikai tagadnē, bet mans prāts un domas to nekad nav spējušas. Es vienmēr izdomāju scenārijus uz priekšu un tad vai nu nobīstos no tiem un pametu visu uz vietas, vai atrodu visus veidus, kā es tos sabojāšu. Tas bija nebeidzams cikls manā galvā, kas ar katru nomodā pavadošo minūti kļuva ar vien spēcīgāks un spēcīgāks, līdz nogurums pilnība pārņēma manu prātu un ķermeni un es ieslīgu vājā miegā.
* * *
Es redzēju mežu sev visapkārt un jūru priekšā. Manas kājas bija iegremdētas siltajās smiltīs un manu seju cepināja siltā vasaras saule. Es sajutu vēsu plaukstu uz sava pleca un pagriezos, lai uzlūkotu savu brāli. Adrians vērās manī ar savām brūnajām acīm, kas likās mazliet izbālējušas, kad spožā saule tajās iespīdēja. Uz viņa sejas virmoja mīļš smaids, bet mana seja šo smaidu nepārņēma.
-Man ir bail. – es nočukstēju savam brālim, kurš turpināja manī vērties ar to pašu silto seja izteiksmi. -Ja nu es nekad nevarēšu šīm bailēm tikt pāri?
-Tas prasa laiku Dēmoniņ. Nekas nenotiek vienā sekundē. Tev ir tikai jātic sev un jārīkojas pēc sava prāta un sirds. Galvenais, ka tu nesasteidz visu par ātru. – Lai arī šis bija sapnis, es varēju sajust šo mīlestību, kas staroja starp mani un manu brāli. Es zināju, ka Adrianam ir taisnība, ka man ir jāuzticas sev. Bet kā es varu sev uzticēties, ja pat nezinu, ko pati vēlos?
* * *
+
