Kārtējo reiz mēs sastrīdamies. Man vienreiz pietiek. Viņa apvainojās par to, ka es viņai nepateicu, ka aizkavēšos darbā drusku ilgāk nekā parasti. „Ko man domāt!” viņa kliedza man galvā.
Es iekāpu mašīnā un aizbraucu.
Sēdēju savā spoži melnajā BMW. Vismaz viņa mani saprot. Es viņu nopirku no savas pirmās algas. Tad viņa maksāja tikai 600 latu, bet tagad viņas vērtība ir nenovērtējama kopā piedzīvotas un pārdzīvotas tik daudzas lietas.
Atceros kā toreiz bija pagājis tieši mēnesis kopš es viņu iegādājos. Veikala autostāvvietā mana Lienīte man uzskrēja virsū ar savu pilnīgi jauno spilgti dzelteno BMW.
Viņa bagātā tētuka meitiņa es pavisam parasts puisis. Nekā īpaša tikai mans melnais BMW. Viņas mašīna bija cietusi daudz vairāk. Viņai labajā pusē durvīs bija milzīgas melns caurums, man tikai nepamanāma bukte tā vēl joprojām tur ir, pat pēc četriem gadiem. Vēl šodien atceroties viņas sejas izteiksmi gribas pasmaidīt.
Viņa izkāpa no mašīnas viņai mugurā bija zaļa blūzīte, krēma krāsas šortiņi līdz celim, spilgti rozā šalle un sarkanas kurpes bez papēžiem. Viņa bija saģērbusies tik krāsaini, ka likās, ka tagad pašas rudens beigās ir pienācis pavasaris. Tas cik ļoti viņa pārdzīvoja par manu mašīnu likās neticami likās, ka viņa tūlīt, tūlīt sāks raudāt.
Mēs apmainījāmies ar numuriem, viņa teica lai es obligāti viņai piezvanu, kad viņa samaksās par remontu. Un tad viņa ar savām debeszilajām acīm paskatījās uz mani un es nevarēju atraut skatienu. Un tā mēs tur stāvējām. Bija jau izveidojies sastrēgums, neatceros, tobrīd viss cits likās mazsvarīgs. Tās sajūtas nekas neaizmirsīšu. Pat tagad pēc tik daudziem gadiem es nevaru pateikt kāpēc es viņu tik ļoti iemīlēju. Un ar katru dienu iemīlu arvien vairāk un vairāk.
Ikreiz kad viņa paskatās uz mani ar savu nevainīgo skatienu es pārstāju uz viņu dusmoties, bet šoreiz es vienkārši pagriezu muguru un aizgāju. Ak, Dievs, kāds gan es esmu muļķis ko es esmu izdarījis. Es izdzēru ceturto alus pudeli un apgriezu mašīnu, lai dotos mājās. Es braucu un pēkšņi iezvanījās telefons, kas stāvēja uz blakus sēdekļa es parasti braucot neatbildēju, bet ja nu tā bija mana Lellīte Lotīte.
Es pēc tā pasniedzos…
…es pacēlu skatienu es nebiju pamanījis, ka tuvojas līkums. Bet bija jau par vēlu mašīna ielidoja grāvī apmeta vairākus kūleņus un tad viss, tad es dzirdēju sirēnas, ārstu balsis tās likās tik tālu es neko nejutu bija sajūta, ka es esmu zem ūdens, es centos atvērt acis, bet es nevarēju. Nākamais ko es redzēju bija slimnīcas baltie griesti. Es centos pateikt lai viņi pasaka Lienei, ka man ir ļoti žēl, bet es nevarēju.
Es dzirdēju Lienes balsi. Viņa raudāja un raudāja un raudāja.
Un tad es no malas skatījos cik izmisīgi ārsti cenšas mani atdzīvināt, bet tad galvenais ārsts nolaida rokas un galvu. Viņam bija tikai 23 es dzirdēju kā ārsts klusi nočukst. Un tad viņš gāja pie Lienes, bet nevajadzēja neko teikt viņa jau saprata viņa sajuta, ka daļa no viņas vairs nav. Kā lai es aizeju kā lai atstāju viņu vienu savu mazo mīļo Lellīti Lotīti. Viņa taču ir tik trausla.
Es gribu viņai pieskarties paskaut viņu un noskūpstīt un pateikt cik ļoti es viņu mīlu. Lūgt viņai piedošanu par to ko es izdarīju par visu, visu ko es esmu izdarījis. Un es nekad, nekad tā vairs nedarīšu.
Visi melnās drēbēs stāv ap manu zārku. Kāpēc es to redzu? Tas ir tik briesmīgi. Liene ir tikpat bāla kā es. Liekas, ka daļa no viņas ir mirusi. Viņas gars negrib dzīvot, bet ķermenis vēl cīnās. Viņa ceremonijas vidū pieceļas un aiziet viņa ir atbraukusi ar savu dzelteno BMW. Kaut es spētu pajautāt, ko viņa dara. Viņa lielā ātrumā brauc pa cauri pilsētai. Ievēroju fotogrāfiju kas stāvēja uz paneļa. Tur bijām mēs abi kopā ar maniem vecākiem. Viņas vecāki neatbalstīja to, ka mēs satiekamies un tad vienā lietainā pavasara naktī viņa stāva manu durvju priekšā, plānā kleitiņā un uz ceļa dzeltenais BMW. Atceros to ko viņa man teica: „Man lika izvēlēties Tu vai viņi. Es izvēlējos tevi un man lika aiziet. Un es līdzi paņemu to kas man pieder to, ko es pati nopelnīju. Šo kleitu un savu dzelteno skaistuli.” Neatceros nereizi kad viņa būtu teikusi, ka nožēlo, lai cik ļoti mēs sastrīdētos. Nereizi kad viņa būtu par to raudājusi.
Tagad man skaistā Lellīte Lotīte ar sarkanām saraudātām acīm, ar tumšiem lokiem zem tām.
Viņa apstājās pie tilta. Izkāpa āra no mašīnas. Lēnām it kā kaut ko domādama aizgāja līdz tilta vidum. Piegāja klāt malai. Uz uzkāpa uz tās…Un
„NĒ!” vienā mirklī es biju sēdus gultā. Tas bija tikai sapnis, ļauns sapnis. Es biju dzīvs un mana mīļā Lellīte Lotīte mierīgi gulēja man blakus. Es pieliecos un noskūpstīju viņu uz pieres, cieši apskāvu un atkal aizmigu.
Raksts, nav mans, bet gan manas mīļotās meitenes
© Viņai.
