http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mainitas-lomas-21/685629
-Meitenīt, jūs dzirdat? – sajutu spēcīgu ožamā spirta smaku. Kas te notika?
-Mhm, - klusi nomurmināju. Gribēju piecelties, bet man strauji sareiba galva.
-Uzmanīgāk, - tā pati medmāsiņa, kas aizveda Ernestu, teica.
-Kas notika? Kur ir brālis? – uztraukti jautāju.
-Viss ir kārtībā. Tu noģībi, kad ienāci pie mammas, - viņa man paskaidroja. Pareizi. Es ieraudzīju mammu un sabruku, es nespēju noticēt tam, ko Gints ir nodarījis manai mammai.
-Brālis? – joprojām biju gana apdullusi, lai jautātu vairāk.
-Tepat, pie kāda puiša. Es viņus pasaukšu, - medmāsiņa aizgāja un es paliku viena pati kaut kādā kabinetā.
-Kamilla! – dzirdēju Ata balsi.
-Ati, - klusi noteicu un vārgi pasmaidīju.
-Ar Ernestu viss ir labi, es viņam visu paskaidroju un viņš nomierinājās. Kā ir ar tevi? – es jutu, cik viņš ļoti uztraucās, tāpēc nevarēju nepasmaidīt.
-Nu jau labāk, - atbildēju un saņēmu mīļu skūpstu uz pieres.
-Kamēr tava mamma atgūsies, jūs dzīvosiet pie manis, - viņš svinīgi paziņoja.
-Nopietni? Tu biji mans vienīgais variants. Nākamais būtu sociālais dienests, - skumīgi noteicu.
-Bet tev esmu es! Tagad mājās esmu tikai es ar mammu, tētis devies komandējumā, tāpēc jūs divi mums nepavisam nebūsiet traucēkļi. Tu gribi aiziet pie mammas? – viņš mazliet bailīgi jautāja.
-Es gribu, bet man bail, - atzinos.
-Iesim kopā, labi? – viņš saņēma manu roku un lēni piecēla no dīvāna.
-Labi. Paldies tev, - atbildēju un mēs abi gājām atpakaļ uz mammas palātu. Brālīti nekur neredzēju, bet es nojautu, ka viņš ir pie Ata mammas.
-Sveiki, - iegāju palātā un sasveicinājos ar to pašu māsiņu, kas jau šeit bija iepriekš un manā priekšā vicināja ožamo spirtu.
-Tu esi droša, ka jau atkal vari nākt? – viņa bija mazliet satraukta.
-Jā, tagad es neesmu viena, - atteicu, lai gan arī iepriekš nebiju viena. Bet brālītis ir vēl stiprāks nekā es, nodomāju.
-Jūsu mamma ir pie samaņas, taču viņai ir liels pietūkums, tāpēc viņa nevarēs parunāt, - viņa man paskaidroja situāciju.
-Paldies jums liels par visu, - atbildēju un vārgi pasmaidīju.
-Būs labi, - viņa atbildēja un izgāja no palātas. Atis bija ar mani, taču apsēdās mazliet nostāk, kad gāju pie mammas gultas.
-Mammu... – klusi iesāku, es zināju, ka viņa man nevarēs atbildēt. – Kāpēc viņš tev to nodarīja? Man tik ļoti sāp, es nekad nepārdzīvošu to, ka tevi nepasargāju! Man vajadzēja zināt, ka tā notiks. Taču es cīnīšos par to, lai viņu soda. Es iešu uz policiju un mēs visu atrisināsim, labi? Galvenais nesatraucies un atveseļojies pēc iespējas ātrāk. Ernests tevi gaida, viņš bija ienācis kopā ar mani, pirms es noģību. Bet nesatraucies, viss ir labi. Es nemaz tev neizstāstīju, man ir puisis, Atis, kurš mani un brāļuku izglābs šajā situācijā. Es dzīvošu pie viņa, kamēr tevi izrakstīs. Un atceries, mēs tevi mīlam vairāk par visu, - norunāju monologu, bet biju pilnīgi pārliecināta, ka mamma mani dzird, jo pa viņas vaigu notecēja asara.
-Neraudi, mammu. Viss ir labi. Es tagad došos, rīt atnākšu. Mīlu, - uzspiedu maigu, maigu buču uz vaiga, jo man bija bail, ka viņai sāpēs. Kopā ar Ati izgāju no palātas, kur jau mūs gaidīja Ernests.
***
Bija otrdienas rīts. Kad vakar aizgāju no mammas, uzreiz devos uz policiju un iesniedzu ziņojumu. Izrādījās, ka slimnīca jau to ir izdarījusi, bet viņiem ļoti noderēja manas liecības par Gintu. Ernestiņš bija daudz pārdzīvojis, bet viņš bija stiprs. Šorīt es kopā ar Ernestu aizgājām līdz viņa bērnudārzam un tad es turpināju ceļu ar autobusu. Atis mācījās citā skolā, diemžēl. Taču es nevarētu izturēt šo visu bez viņa. Iegāju skolā un atkal saņēmu nicinošos komentārus. Kā gan es vakar noticēju, ka kaut kas ir mainījies?
-Kamilla, noņēmusi Zanei čali, baigā, - dzirdēju savu klasesbiedru nicinājumus. Bet ziniet, tas bija tik mazsvarīgi! Man prātā bija tikai viens – mamma, brālis un Atis. Kā arī Gints – es viņam gribēju atmaksāt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mainitas-lomas-23/685922
