Mežs
Gar egļu galotnēm aizlaižas vējš,
Bet pie priedes skan klaudziens spējš.
Dzenis kala dobumu,
Kas atgādināja caurumu.
Papardēs čabēja lapas,
Smaržoja pēc nelielas lapsas.
Bet gar āpša alu,
Stāvēja bērzs, kurš tecināja savu sulu.
Vāvere ar lazdu riekstu,
Aicina savu saimi uz kopīgu mielastu.
Saule sildīja meža zāli,
Kur rasas pilieni mirzdēja sārti.
Uz vakarpusi mākoņi devās,
Un pa to laiku zaķis ielēca smilgās.
Mežs bija mierīgs un kluss,
Un čaboņa pārstāja, visi dzīvnieki dus.
, tikai tas par vakaru un dusēšanu neatbilst jo daudziem meža zvēriem nakts ir īstais darbošanās laiks.
