Pilnīgam efektam jālasa ar fonā skanošu (bob marley - baby i love
your way)
Mūsu reiss atpakaļ uz mājām būs jau rītdien. Nepaies pat divdesmit četras stundas, un būsim nonākuši atpakaļ ikdienā, rutīnā, bezcerīgā gaidīšanā uz laimi un piepildījumu. Mūsu darbs te padarīts, komandējums noslēdzies. Varēsim atgriezties ar kārtējo noslēgto darījumu. Panākumi, protams, ir ļoti skaisti, bet pēc laika saproti, ka arvien jaunas uzvaras laimes sajūtu nesniedz. Skaudēji ir tikai tie, kuri to nav pārbaudījuši uz savas ādas. Laime... kāda gan jēga laimei, ja nav ar ko to dalīt?
Kādēļ tieši viņa bija norīkota man līdzi kā palīgs? Ļaunākais veids kā ilgoties pēc kāda - būt nosēdinātam kādam blakus un zināt: šis cilvēks tev nekad nepiederēs.
What a wicked game you played to make me feel this way
What a wicked thing to do to let me dream of you
What a wicked thing to say you never felt this way
What a wicked thing to do to make me dream of you
Patiešām, tikai sapņos mēs varētu būt kopā. Tas ir tik sarežģīti, ka iespējamākas būtu attiecības starp Romeo un Džuljetu, kā starp mums abiem. Tieši tik nesaderīgs bija šīs vakars – skaistā saulrieta klātā pludmale un neiespējamā mīlestība. Ja es par to vēlētos rakstīt darbu, tad es to nosauktu “Mokas paradīzē”.
Sēdējām blakus. It kā tuvu, bet tomēr ne. Un tad es sapratu, kas ir elle. Tā nav vieta, kur cilvēkus vāra katlos, bet tā ir skaistākā vieta ar dārgākajām lietām, bet tajā nav pats Dievs. Tieši tur es biju nonācis, skaistākajā vietā, labākajā kombinācijā un ar visu manu sapņu piepildījumu, bet tas viss nepaliks pie manis. Tas viss tik norauts kā plāksteris. Viens un divi. Bija, un nu vairs nav.
Viņa centās uzsākt sarunu ar jokiem un asprātībām, jo redzēja, ka esmu nomākts. Teicu, lai nepūlas, jo šovakar nav iemesla priecāties. Tad viņa prasīja, vai kaut ko ne tā ir izdarījusi? Atbildēju, ka vaina ir manī. Izskatījās, ka beidzot biju sabojājis vakaru arī viņai. Redzēju asaras sarosāmies viņas acīs. Es nodūru acis un iemalkoju savu dzērienu.
Lūzuma punkts.
Un tad tas notika - klusuma pauze, sāka skanēt “Bob Marley - Baby I love your way”. Pēkšņi sajutu viņas silto roku uz manas plaukstas, es pacēlu acis augšup. Ar aicinošu skatienu viņa skatījās manī. Vienīgais, kas atgādināja par asarām, bija nedaudz salipušās skropstas acu kaktiņos. Kā rietošo sauli nomainīja uzlēcošais mēness, tā skumjas viņas acīs bija nomainījis prieks. Es biju tik samulsis, ka skatījos viņā un neko nevarēju pateikt. Abām plaukstām satvērusi manu roku, viņa iesmējās un, atmezdama galvu atpakaļ, vilka mani augšup no krēsla. Viņas siltās, mazliet mitrās rokas un kautrīgais skatiens izstaroja patiesumu. Mana sirds sitās tik strauji. Biju noreibis no uztraukuma.
Šī dziesma kļuva skaļāka vai arī viss pārējais kļuva klusāks, es nezinu. Kā viena dziesma, ko esi dzirdējis visu mūžu, pēkšķi var tā “iedegties”. Gluži kā kaut kas, ko esi ilgi meklējis, bet tas visu laiku ir bijis tavu acu priekšā. Tieši tā mani pārsteidza šī dziesma. Varbūt, ka tā varēja būt jebkura dziesma, kas būtu skanējusi tajā brīdī un tā būtu kļuvusi tikpat īpaša. Bet tā bija tieši šī. Tāpat kā tie bijām tieši mēs un nevis kādi citi.
Cilvēkiem šķiet, ka jāstrādā, jākrāj un jātaupa, lai tiktu pie tā, kas tos darīs laimīgus, bet tagad man ir tikai viņa pati, mitrais, siltais gaiss, zvaigžņotā debess un patīkamā pludmales smilts zem kājām. Un viņas iekšējā pasaule ir tik bagāta, ka man nekad nebūs jāstrādā, jo mīlestība ir par velti un es netaupīšu, jo ar mīlestību ir tā - jo vairāk to tērē, jo vairāk tās paliek. Mīlestība ir šis pasaules dārgums un to nevar nopelnīt, tā ir dāvana. Un reizēm mums nav jādomā, kam to dāvināt, jo kāds mūs pārsteidz uzdāvinot to pirmais.
........................................................................
Paldies, ka lasījāt! Šis ir mans pirmais raksts, nekad iepriekš neko tādu neesmu rakstījis un domāju, ka arī vairs nerakstīšu. Man patīk trakas idejas un šī bija viena skaista un traka pieredze, kuru nu esmu izmēģinājis.
Lai miers ar Jums visiem! 
Mīliet savus tuvākos, tā ir lielākā dānava otram cilvēkam!
