Čau.
Čau.
Čau.
Eh,beidzot sadūšojos un ieliku 9. nodaļu.Varu minēt,ka kāds teiks :''Ehh nu beidzot,baigi ilgi liki šo nodaļu'' utml.
Pirms ļauju lasīt,dodiet kādu ideju nosaukumam 
Un jā.Ja būs samērā liela atsaucība (vismaz 15 +) :D Tad APSOLU TEV Kūmiņ123,ka uzrakstīšu nākamo nodaļu!!! Un apsolu to arī pārējiem,kuriem patīk šo sviestu lasīt 
Nu tad vairs jūs ilgi nemocīšu un lūk: tadāāāāāāāāāāā!!!!!
9.Nodaļa.
Kad izgājām cauri gaišai bērzu birzij,mēs apstājāmies.Mūsu priekšā visapkārt bija degošu koku mežs.Es aiz bailēm pakāpos atpakaļ.Biju pārbijusies.
-Velns,mums ātrāk jātiek prom no šejienes.Tas jādara superātri.Ir kāda vieta kur vēlies būt??-Sems šausmās ieplēta acis.
-Jā ir.MĀJAS!!!-es palūkojos uz Semu.
-Nē,tur atgriezties mēs nevaram.Tur ir pārāk bīstami.Tur drīz notiks kaut kas šausmīgs,taču8 nezinu kas.Es to jūtu un sajūtas mani nemāna.-Sems paķēra manu roku un sāka skriet.Es skrēju līdzi.
Mēs skrējām ļoti ilgi.Brīžiem es aizķēros aiz koku saknēm un nokritu.Sems mani mudināja celties un skriet tālāk.Es Semam jautāju kur mēs skrienam,taču viņš neatbildēja.Visbeidzot es apjautu to,ka kaut kas nav kārtībā.
Mēs apstājāmies pie lielas,divstāvīgas,nošļukušas mājas.Tā bija ar izsistiem logiem un caurumu jumtā.Sems pavēra mājai durvis un ieveda mājā.No ārpuses māja izskatījās kā grausts,taču domāju ,ka tā bija tikai ilūzija,lai neviens neienāktu mājā.Tā bija tā pati māja kuru redzēju sapnī.
Iekšpusē tā bija gluži kā maza pils.Tur bija kamīnistaba,tualete,virtuve,četras istabas,ēdamzāle.Māja bija brīnišķīga.
-Laipni lūgta manā mājā.-Sems pasmaidīja un novilka savu mēteli.
-Ē,es labāk iešu.-es pakāpos uz durvju pusi.Sema acis iedegās.
-Nē,tu nekur neiesi.Ārā ir pārāk bīstami.Un tavās mājās arī.-Sems paķēra mani aiz rokas un pavilka atpakaļ.
-Bet man jābūt skolā.Nevaru taču tā pazust.-es pretojos un izrāvu roku no Sema plaukstas.
-Piezvanīsi un pateiksi,ka dodies ar ģimeni ceļojumā.Nekas traks nenotiks.-Sems pagrozīja galvu.
-Jā...bet...bet kas notiks ar maniek vecākiem?Viņiem taču arī draud briesmas.-es joprojām Semam ‘’spirinājos’’ pretī.
-Nē,ar tavem vecākiem viss būs labi.Viņi vajā tevi,jo tu esi vienīgā pēcnācēja,kas pārstāv savu rasi.Tev ir īpašas spējas.Tu esi...vampīrs...un vilks.-Sems nopietnā balss tembrā teica.
-Ko tu gvelz? Pagaidi.Ītans man sacīja,ka mana vecvecvecmāmiņa Lūsija vēlējās,lai vilki mani sargā.-es neizprotoši skatījos griestos.
-Olīvij,tā ir taisnība.Arī mums,vampīriem, lika tevi sargāt.-Sems uzlika savu plaukstu uz mana vaiga.Es satvēru Sema plaukstu un noņēmu to no savas sejas.Viņš ar mani flirtēja.
-Tu flirtē ar mani?-es jautāju.
-Neslēpšu to,ka jā,flitēju.Galu galā mums tuvāk jāiepazīstas,jo pagaidām dzīvosim zem viena jumta.-Sems pagriezās un iegāja virtuvē.Man apnika stāvēt un neko nedarīt,tādēļ uzkāpu pa trepēm un sāku izlūkot visas istabas tikai aiz ziņkāres.
Mani ļoti ieinteresēja pēdējā istaba.Tā bija ar melnām nokvēpušām sienām un uz sienas bija uzzīmēta meitenīte.Raudoša meitenīte.Istaba izskatījās tāpat kā manā sapnī.
-Tev te nevajadzētu būt.-Sems mani nobiedēja.
-Kādēļ?-es turpināju-Šo vietu es redzēju sapnī.-es pieskāros sienai.
-Tādēļ,ka zinu,ka tas ir no tava sapņa.Pats to nosapņoju.Būtībā noskatījos kā to nosapņo tu.Un īstenībā manā vietā bija domāts Ītans,jo nevaru pārvērsties par vilku.-Sems pienāca man tuvāk.Es pagriezos.Sems pasmaidīja.Pasmaidīju viņam pretī.
Viņš savas stiprās rokas atbalstīja pret sienu un es nevarēju aizmukt,jo to negribēju.Par spīti tam,ka viņš mani neklausīja,nolaupīja mani,es pakļāvos.Mēs bijām pāris centimetru attālumā un tad...viņš mani noskūpstīja.Caur manu ķermeni izskrēja tāds kā enerģijas lādiņš.Un tad...viņš atrāvās.
-Nāc.Es tev parādīšu kādu tev nozīmīgu vietu.-Sems mani paķēra aiz rokas un mēs burtiski ‘’nesāmies’’ ārā no mājas.
Manā prātā šaudījās milijoniem domu.Es apjautu,ka tas nebija pareizi.Nebija pareizi ļauties Semam.Nē.Nebija pareiza ideja.
Mēs abi skrējām ilg.
-Vēl ilgi?-es nogurusi jautāju.
-Nu vairs ne,esam klāt.-Sems ar roku parādīja uz kādu vecu koka mājiņu,kurai apkārt tecēja trīs,zili ūdenskritumi.
-Mani šī vieta nesaista.-es teicu un aizliku roku aiz galvas.
-Saista gan.Šī ir tavas vecvecvecmāmiņas Lūsijas māja.Viņa to būvēja viena pati.-Sems sacīja un aprāvās.
-Šis jautājums nebūs par šo tēmu,taču...cik tev patiesībā gadu?-es ieinteresēta jautāju.
-Es... es esmu 115 gadu vecs.-Sems novērsās.
-Labāk ieiesim tavas vecvecvecmāmiņas mājā?-Sems turpināja.
-Labi,ejam.-es pateicu un taisnā ceļā devos uz vecvecvecmāmiņas māju.
Māja bija labā kārtībā un tajā pat mūsdienu cilvēks varētu dzīvot.Varbūt.Ja vien viņš var iztikt bez 21.gs. tehnoloģijām.Tāda kā es.
-Es dzīvošu šeit,ja jau vēlies lai dzīvoju šeit.Tas ir mans lēmums,un viss.-es noteicu un palūkojos uz griestiem.Likās,ka mana vecvecvecmāmiņa bija īsts ģēnijs.Profesors.
-Labi,kā vēlies,tikai šeit jāpielabo dažas lietas.-Sems teica un izgāja ārā pa durvīm.Es viņam sekoju.
