Life is like piano 20 (B)3

Atturēties no nolinčošanas.

~~~

Tā nu turpmākās pāris minūtes es bezmērķīgi klīdu pa parku ar savu necik vieglo somu, kas dusēja uz mana pleca. Un tad es visbeidzot atskārtu, kur man bija jāiet. Bija jāiet uz tuvāko un greznāko māju. Tikai tādā dzīvotu Skārleta, tā jau es biju domājusi jaunākās klasēs un to arī zināju tāpat, jo reiz nelaimīgā kārtā biju bijusi pie viņas. Es nezināju, cik ilgi gāju, bet biju nonākusi līdz viņas mājai un jau stāvēju pie durvīm. Ar lielu riebumu nospiedu durvju zvanu, tas bija tas pats vecais, ierastais durvju zvans.

Durvis atvēra kāda sieviete, nu jau varētu teikt, ka viņai bija apmēram četrdesmit gadi, varbūt nedaudz vairāk vai mazāk, es nekad nespēju noteikt cilvēku vecumus uz tiem paskatoties, nu, iespējams dažkārt man paveicās, bet ne bieži. Varēja jau redzēt, ka viņai noteikti bija apmēram četrdesmit, sievietes sejā gozējās silts smaids, kura dēļ sejā veidojās grumbiņas.

-Jūs varētu, lūdzu, pasaukt Skārletu?- es centos izturēties, cik nu pieklājīgi vien varēju. Man noteikti vajadzēja meiteni satikt, es cerēju, ka viņa bija mājās. Tad, kad es pēdējo reizi biju skolā, viņa bija slima, dīvaini, bet es cerēju, ka viņa joprojām tāda bija. Nu, cilvēks jau it kā var izveseļoties pa vienu dienu, bet man šķita, ka ar Skārletu tā nekad nenotika. Vienmēr viņa bija tā nabadzīte, kuru pažēlot.

-Tu esi Beatrise, viņas klasesbiedrene, vai ne?- nemaz nesagaidījusi atbildi viņa atsāka runāt. -Ej uz dārzu, es viņai pateikšu, lai iet tevi tur sagaida,- Skārletas māte mani izveda cauri mājai un ieveda mani dārzā, bet pati iegāja atpakaļ iekšā sasaukt savu meitu, es vismaz cerēju, ka meitene atnāks uzzinājusi, kas viņu gaida. Vēl labāk būtu, ja nezinātu, bet uz to es neliku veltas cerības.

Pēc kāda brīža atskanēja neapmierināta ņurdēšana, es joprojām paliku sēžot. Tādas zemiskas būtnes dēļ es nebiju gatava pakustināt ne mazo pirkstiņu. Nebija pelnījusi. Šis viņas raksturs bija viņā ieēdies un to nevarēja dabūt laukā ne ar ko. Nu, bija iespēja, bet tāda nejauka un es nebiju gatava to izmēģināt pret Skārletu. Pārāk mīkstmiesīga. Es agrāk nezināju, ka Kolibri savā paspārnē ņēma tādus iedomīgus un izlutinātus skuķus. 

-Ko tev vēl vajag?- Skārleta ierunājās, uzreiz kā meitenes māte bija drošā attālumā, lai nedzirdētu mūs abas runājam. Es pat nebiju izbrīnīta par viņas runāšanas manieri, biju jau pie tādas pieradusi. Kā nekā, neviena darba diena netika aizvadīta bez tādas. Pie tā jau nu varēja pierast, nu, vismaz es varēju. Prātā mijās cerība, ka uzzinot kas es esmu, tā vairs nebūs, bet tiklīdz sapratu, ka tas būtu tikai tādēļ, ka es biju bijušā bosa meita, tas palika riebīgi.

-Kā tev veicas ar Kolibri? Es nezināju, ka viņi pieņem arī tādus kā tu... - Es gari novilku. Nolēmu uzreiz nelikt visas kārtis galdā, pēc kāda laiciņa pateikšu savu identitāti. Skārletas acis iepletās, iespējams, no bailēm, iespējams, no pārsteiguma. Iespējams, ka no abiem kopā.

-K-kā tu zini?- Skārletas balss trīcēja. Jā, protams, kā tad, neviens nekad nebija redzējis viņas tetovējumu. Pirms sporta stundām jau mēs nemaz nepārģērbāmies. Vispār, tas nebija gudri, tikpat labi tur varēja būt kāda konkurējošā banda. Neviens negribēja, lai kāds no konkurentiem dzīvo. Tāpat kā es, tāpat kā visi citi, vismaz bandās tā tas bija normāli. Tāpēc visi parasti izvairījās no pieķeršanās.

 -Domājams, ka esi dzirdējusi par Hamingiem, jaunākā meita izglābās, vai zini? Jo, nu, kā redzi, dzīva esmu,- mana sejā jautās šķelmīgs smaids. Beidzot varēju likt visas kārtis galdā. Ar Skārletas palīdzību es tikšu atpakaļ sabiedrībā, kuru mīlēju, cienīju un dievināju. Vismaz, ja tas izlutinātais skuķis necimperlēsies, nu, nebūtu jau problēma pielietot spēku, bet, vismaz, kad es tur biju, treniņi bija divas reizes nedēļā, bet es netrenējos. Varbūt tagad treniņu nav, bet es negribēju riskēt ar savu ādu.

-Es neticu. Tas nevar būt. Nu… tā esi tu, tu nevari būt viena no… mums,- Skārletas acis bija ieplestas kā divas apakštasītes un seja bāla kā līķim. Vienu brīdi šķita, ka viņa ir beigusi elpot, vai vismaz ir gatava drīz beigt to darīt. Tas it kā nebūtu nekas jauks, bet no otras puses atvieglotu dzīvi. Nebūs jau vienīgais cilvēks, kuram paprasīt. Vēl jau bija Skārletas draugs - Kristofers. 

-Kāpēc gan ne? Jo es vienmēr esmu bijusi izstumtā? Jo es vienmēr esmu bijusi klusa un mierīga? Ne jau es sevi tādu padarīju, tie bijāt jūs, arī tu, mana mīļā, jaukā klasesbiedrene. Zini, arī amnēzija nav jauka lieta, nenovēlu tev to,- man gribējās smieties par meitenes izbrīnu. Nu jā, pēc četriem gadiem ierasties un pateikt sen pazudušas, iespējams mirušas, meitenes vārdu un vēl teikt, ka tā esmu es pati, bija diezgan šokējoši. Vismaz viņas uztverē. Nu, es arī būtu diezgan šokēta, tā kā nevarēju vainot viņu.

-Beatrise,- viņa izdvesa. Ko man deva tas, ka viņa nosauca manu vārdu? To es dzirdēju katru dienu. Pati labi zināju, ka mani sauc Beatrise. -Kā?!- es nesapratu, ko viņa domāja ar šo īso jautājumu. Meitene laikam nemācēja runāt pilnos teikumos. Izskatījās, ka viņa man joprojām neticēja, cik var lauzties?!

-Skārleta Lednesa, kad tu beidzot man noticēsi, velns parāvis?!- es runāju skarbāk, aukstāk, nu jau man bija apnicis ar viņu auklēties. Bija jāķeras pie pēdējā salmiņa, kuru vajadzēja izmantot kā pirmo. Es novilku mēteli, bez kura bija diezgan auksti, pagriezos pret viņu ar muguru un pacēlu kreklu tieši tik daudz, lai meitene redzētu manu tetovējumu. Varbūt šis nostrādās.

-Katram var būt šāds tetovējums,- viņa teica pirmo, kas nāca prātā. Protams, ka varēja būt. Taču ne jau nu kurš katrs zināja par to, ka pilsētā pastāv bandas un kurš bijis boss pirms aptuveni četriem gadiem. Ne katrs zināja, ka viņu ģimenē bijusi meita, kura nemaz netika nogalināta. Tāda fantāzija parastiem ļautiņiem jau nu gluži nevarēja būt. Protams, arī es biju parasts cilvēks, bet es biju saistīta ar kaut ko tādu, kas bija īpašs.

-Vai tiešām katrs var zināt par bandām? Vai tiešām, Skārlet, tu mani uzskati par tādu muļķi, kas spētu kaut ko tādu izgudrot, tikai lai izklaidētos? Tādā gadījumā es biju  labākās domās par tevi, tiešām,- nē, nebiju gan labākās. Es vienmēr biju domājusi, ka viņa ir maita, bet tas viņai nebija jāzina, protams. Nu jā, drīz vien viņa man metīsies virsū ar nazi vai vēl sliktāk - ieroci. Šādi runājot tas notiks drīz vien. Kaut gan... Nevarēja jau zināt vai joprojām visiem izsniedza ieročus vai arī ne. Kaut gan, man šķiet, ka Skārletai tādu neizsniegtu, pirmkārt, viņa dzīvo ar ģimeni, un tas jau izsaka visu.

-Kā es varu zināt, ka tu neesi saistībā ar policiju?- Skārleta pār visām varītēm centās izdibināt, ko es slēpu, kaut gan es nemaz to nedarīju. Šai meitenei tiešām bija paranoja, es policiju ienīdu. Jau bija nācies pāris naktis atsēdēt, līdz mani izlaida sakaru dēļ. Protams, katrai bandai policijā bija savi sakari, kurus viņi bez problēmām izmantoja neviena nepieķerti. Vienmēr varēja izmantot arī savu sievišķo viltību piesolot nez kādus labumus un tad jau daži policisti vienmēr izkusa, un palaida vaļā kaut gan tas bija risks zaudēt darbu un pat pašam tik iemestam cietumā.

-Kā es varu zināt, ka tu tāda neesi? Paklau, man tiešām ir apnicis ņemties te ar tevi, es varu arī aiziet pie Kristofera. To būs vieglāk pielauzt. Es negrasos tev lūgties, to tu neesi pelnījusi, Skārlet,- tiešām, tiešām, tiešām apnicīgi. Ja vien toreiz es nebūtu zaudējusi atmiņu, tad tagad man nenāktos runāt ar šo zemisko radījumu un runāt ar viņu par to, ka man vajag tikt atpakaļ pie savējiem. Kas zina, varbūt viņas neticība bija saistīta ar kaut ko citu, bet diez ko?

Un tā nu vēl piecas minūtes runājušas, mēs sēdējām mašīnā. Ak, to skuķeni bija grūti pielauzt, bet es to izdarīju un tagad jutos kā supervarone, jo es šo stūrgalvīgo cilvēku pierunāju. Es pat pati nezināju kā, bet man tas izdevās, protams, viņas māte iebilda pret to, ka mēs braucām, kamēr viņs bija slima, tomēr arī šo cilvēku es pierunāju, sakot, ka viņa mani aizvedīs atpakaļ mājās un tad pavisam nedaudz paliks pie manis. Viņas māte bija daudz vieglāk pierunājama, tā kā atlika vien domāt, ka stūrgalvība bija iedzimta no tēva.

-Nu tā, cik ilgi tu tur esi?- es iejautājos, lai kliedētu klusumu, kas valdīja starp mums. Pat radio neskanēja, bet pašlaik prāts nenesās uz mūzikas klausīšanos. Vai nu runāt, vai nu klusēt. Bet, tā kā man vajadzēja noskaidrot pāris lietas - es nolēmu runāt. Protams, izskatījās, ka Skārleta ne īpaši gribēja runāt, bet pašlaik mani neinteresēja viņas ērtības, bet gan manis pašas. Izklausījās egoistiski, tomēr man vajadzēja zināt lietas, kas bija saistītas ar Kolibri un atbildes man varēja sniegt zinošs cilvēks, nevis tāds, kas tur bijis tikai mēnesi vai divus.

-Nedaudz vairāk kā gadu,- Skārleta atbildēja. Lieliski, vismaz kaut ko varēs pastāstīs. Nu jā, protams, ne visu, bet kaut ko. Bet vai bija prātīgi jautāt to viņai? Laikam labāk bija pagaidīt līdz tam, kad es nokļūšu pie galvenā un viņam arī visu izprasīšu. Skārletai, pirmkārt, es tik ļoti neuzticējos, otrkārt, es viņai arī tāpat labāk neko neprasīšu. Pašlaik viņa izskatījās tik uzvilkta, nospriegota, it kā kuru katru brīdi draudētu uzsprāgt kā bumba ar laika degli. Un laika bija atlicis tiešām maz. Viena lieta man bija jānoskaidro, es nedrīkstēju gaidīt.

-Ēriks, Aleksandra, viņi tur vēl ir?- es jautāju, aizvērusi acis un gatavojoties ļaunākajam. Es taču pazinu abus draugus, metās tieši briesmās un vairākas reizes gandrīz no tām neizkļuva. Šie cilvēki spēja mani nokaitināt tieši ar šo šķietamo bezbailību, tomēr viņi bija mani draugi neskatoties ne uz ko un man nācās viņus aizsargāt tēva acīs, lai arī ko tas prasītu. Dažkārt pašai nācās gandrīz vai dzirdēt eņģeļu taures, bet es biju gatava riskēt viņu dēļ.

-Protams, ka ir. Pāris reizes pagulēja ar dažiem smagiem un ne tik smagiem ievainojumiem, bet dzīvi un veseli. Vismaz pagaidām,- pēdējie divi vārdi tika pateikti ar nicinājuma noti. Izklausījās, ka viņa ienīda abus draugus. Varbūt viņai bija nepatikšanas viņu dēļ? Tas bija vienīgais iemesls, lai ienīstu viņus, jo Aleksandra un Ēriks varēja pielāgoties visam un visiem, tā kā ar viņiem draudzēties nekad nebija bijusi problēma. Protams, es nezinu kā ir tagad, bet vienmēr viņi bija priecīgi par jaunu draugu un spēja uzlabot dienu visam dzīvajam. Nu, protams, ja tas nebija briesmu avots.

Pēc kāda laika mēs bijām klāt. Šai vietā, man šķiet, es nekad nebiju bijusi, kāda augstceltne, bet tajā nebija nevienas atšķirības no citām ēkām. Tagad manī uzausa jautājums, kā Skārleta mani ievedīs? Mani taču neatpazīs, ja, protams, nebūs nomainīti sargi. Ja nebūs - tad es tikšu iekšā, lai arī es biju mainījusies, manī varēja atrast agrākos vaibstus. Kā nekā, nevarēja jau tik ļoti izmainīties, ne? Katrā cilvēkā varēja atrast kaut ko no agrākiem gadiem, pat skatoties bērnības bildes. Man bērnības bilžu nebija, es biju par tām vairākkārt jautājusi audžu vecākiem, bet vienmēr viņi mainīja sarunas tēmu, diezgan veikli, es pat teiktu.

-Kā tu mani ievedīsi? Sargus, ja tādi vēl ir, nevarēs apvārdot,- protams, sargi varēja nebūt, taču pie normāliem apstākļiem, sargiem bija jābūt. Lai kurš katrs pusaudzis nevarētu ielīst izpētīt. Iepriekšējās mītnes rajonā daudz cilvēku nenāca, bet tiem, kuri nāca, pilnīgi mierīgi varēja iegāzt pa galvu un aizvest uz otru rajona galu, kur bija tieši šādas pašas ēkas. Cilvēkiem bija jārēķinās ar sekām, ja līda tieši iekšā briesmās. Tas jau tā kā bija pašsaprotami, ka šādās vietas, kur cilvēki parasti nenāca, varēja notikt dažādas lietas, lielākoties - bīstamas. Tāpat, šķiet, bija šajā pašā rajonā, jo ēkas visas stiepās vienā rindā un bija vienādas. Mainījās vien izsisto logu skaits un to atrašanās vieta.

-Ievedīšu, pārlieku nesatraucies. Kristofers ir sardzē šodien. Re, tu nemaz nebūtu viņu satikusi,- Skārleta vien nosmīkņāja. Nu, tādā gadījumā es biju priecīga, ka Kristofers nebija mājās, bet - ak! - es jau viņu nebūtu satikusi pat, ja viņš nebūtu nozīmētais sargs, tādā gadījumā viņš būtu visu ienīstajā iestādē -cietumā jeb tautas valodā runājot - skolā. Jā, viņš būtu skolā, protams, ja nebastotu un nedotos pie Skārletas.Tas notika diezgan bieži, ja Skārleta bija slima un otrādāk, proti, Skārleta devās pie Kristofera. 

-Mhm,- es novilku. Man nebija ne jausmas, ko atbildēt, bet īpaši komunicēt ar meitenei arī negribējās. Skārleta bija tiešs piemērs cilvēkam par kādu es nevēlējos kļūt. Sasodīta caca, kur to vien zināja kā apsmiet citus, lai izliktos labāka citu acīs. Es nespēju noticēt tam, ka visi bija viņas līdzskrējēji un to vien darīja kā ticēja visām baumām un tad, kad kaut kas bija vajadzīgs - pēkšņi es biju populāra un neviens nebija pakļauts baumu ietekmei.

Meitene iebrauca ēkā, šķita, ka tā bija tāda kā pagaidu garāža. Agrāk mašīnām tik pievērsta lielāka uzmanība, nevarēja taču stāvēt tā, visas, pilnīgi visas saspiestas vienā garāžā. Es vismaz cerēju, ka drīz garāžas lieta noskaidrosies, bet es jau neko nevarēju izdarīt. Varēju tikai cerēt uz to labāko. Ja šāda bija reāla garāža, tad es biju Parisa Hiltone... Tādā taču savu mašīnu nevarēja atstāt - noskrāpēs, noraus spoguļus braucot garām, tieši tik saspiestas bija šīs mašīnas šeit.

Skārleta izkāpa no automašīnas, tāpat darīju es, vairoties nedaudz iebuktēt kādai mašīnai sānu. Klasesbiedrene šķita jau pieradusi pie šīs šaurības, bet man tas bija kaut kas jauns. Es pret mašīnām attiecos, to pat nevarēja izteikt kā, mašīnas bija kaut kas īpašs, bet šeit par tām nerūpējās, vismaz tā izskatījās. Protams, mašīnām var pielikt labākās detaļas un tā tālāk, bet tām vajadzēja arī atsevišķu vietu sev. 

Es sekoju viņai pa pēdām līdz kādām durvīm, tur viņa pieklauvēja, ne jau parastus trīs sitienus, tie bija seši un, laikam, īpašā ritmā. Viņas sejā parādījās bravūrīgs smaids, kad durvis atvērās un viņa ieraudzīja savu vismīļāko, ak, cik salkani. Meitene iekrita viņa skavās, skats bija kā izvilkts no kāda mīlas romāna, kur meitene iekrīt puiša skavās pēc ilgas neredzēšanās. Un tad, laikam atcerējusies par mani, viņa atrāvās un savilka seju domīgā grimasē.

-Paga, Skārlet, kas viņai šeit meklējams?- Kristofers neizklausījās īpaši laimīgs par jaunatklājumu - mani. Ak, es arī nebūtu priecīga par to, ja ieraudzītu viņu šeit. Tas nozīmētu vien to, ka būs jāpacieš kaitinošākā cilvēka titula ieguvējs arī šeit, ne tikai skolā, kura pati par sevi bija neciešama, turklāt tur mācījās kaitinoši cilvēki, kas padarīju skolu vēl neciešamāku.

-Lieta tāda, ka viņa…- meitene, pavērusies šaubīgi pavērusies uz mani, turpināja,- viņa ir Beatrise Haminga,- cik daudz ciešanu, kādas mokas skanēja Skārletas balsī. Es pat līdz šim brīdim neapzinājos, ka tik ļoti kaitināju viņas mazo, dumjo prātiņu. Un ko gan varēja darīt, es ienīdu viņu, viņa ienīda mani, godīga apmaiņa. Es teiktu, pelnījusi, ka viņu ienīst, meitene pavisam noteikti bija.

-Un tu tam tici?!- es vēl nekad nebiju redzējusi Kristoferu tik niknu, tuklāt uz viņa paša mīļoto - Skārletu. Puisis bija sagrābis meiteni aiz pleca un ielaidis viņu iekšā, aizcirta durvis man deguna priekšā. Nu nekas, lai pati tiek galā. Es neiešu jaukties pa vidu abu sarežģītajai sarunai. Skārleta taču man bija teikusi pārlieku nesatraukties. Tā nu pasmīkņājusi es izņēmu no somas cigarešu paciņu un šķiltavas. Šeit pavisam noteikti smēķēt bija atļauts. Pirmkārt, te bija pilns pelnu trauks. Otrkārt, nekas neliecināja, ka to nevarētu darīt.

Pēc kāda laika tās pašas durvis atvērās un pa tām laukā iznāca aizkaitināta Skārleta, iekšā, cik es biju redzējusi, bija palicis Kristofers, žēli noskatīdamies kā izgāja viņa meitene, bet varbūt viņi jau bija paspējuši visu izbeigt par to, ka Kristofers neticēja, jaunavas Marijas jeb Skārletas iebildumiem? Nebūtu brīnums, jo meitene puišus mainīja kā zeķes.

-Ejam,- viņa nošņāca manā virzienā un, paturēdama man durvis, iegāja iekšā ēkā. Šķiet, es tiešām biju pabojājusi viņu attiecības, jo Kristofers, kamēr Skārleta gāja garām, izskatījās nokaunējies un skatījās Skārletai pakaļ ar žēlām suņa acīm. Tādējādi Kristofers izskatījās pēc kaut kāda... es pat nevarēju pateikt kā, jo tas uzreiz atgādinātu apsaukāšanu. Es nebiju kritusi līdz viņu līmenim, lai darītu ko tādu. It kā jau būtu pelnījuši, kā nekā to uz mani visu laiku vērsa, bet es to nevarēju. Nebiju tik tizla.

Šoreiz nolēmu meitenei neatbildēt, ne man, ne viņai bija labs garastāvoklis, tiesa, mans drīz vien uzlabosies, bet viņas - laikam ne tik drīz. Nu, man bija tīri vienalga vai viņas uzlabosies, daudzas reizes viņa bija likusi man palikt ar izcili sliktu garastāvokli, Skārleta bija pelnījusi kaut ko tādu izjust. Parasti jau viņa bija žēlojamais cilvēks. Mūžīgi atradās kāds, kurš meitenei noglaudīja galvu un izteica mierinošus vārdus. Bet man - man bija jātiek ar savām problēmām galā pašai, es nebiju žēlojamais bērns. Visiem. Bija. Vienalga.

Izgājušas pa simt un vienu eju, kuras es noteikti neatcerēšos, vismaz ne pēc pirmās reizes, mēs nonācām kādā koridorā, kur jau bija cilvēku gūzmas un manī parādījās pirmās bažas par to, ka es drīz pazaudēšu Skārletu.. Varbūt pēc kādām pārdesmit reizēm visas ejas jau būs iegaumētas. Nekad nevienu mītni es nepazīšu labāk par to, kurā es biju dzīvojusi līdz piecpadsmit gadu vecumam, bet tad mani iznīcināja. Iznīcināja manu personību, manu dzīvi. Iznīcināja, salauza mani. Es nomiru, bet tagad varēja uzskatīt, ka esmu augšāmcēlusies.

-Es tevi vedīšu pie bosa,- ak, viņa vēl nezināja par Marko nāvi. Kurš diez ieņems viņa amatu? Pavisam kopā bija septiņi līderi, bet tikai vienam no viņiem bija lemts izlemt pilnīgi visu, pārējie seši varēja vien balsot par to, izteikt argumentus. Visi bija sadalīti kā pirmais, proti, boss, otrais, tāds kā vice-boss, kurš pārņem vadību, ja nu kaut kas notiek, un tā tālāk.  Pēc tam septītais var atrast kādu savā vietā, kurš nāk, ja viņš pakāpjas augstāk. Tā viņi arī balsoja, kurš ir augstāks, tam ir lielāks balsu skaits, bet bosam, ja balsojumi par kādu lietu izvērtās vienādi, piemēram, četrpadsmit balsis pret četrpadsmit, tad boss varēja noteikt, kā darīs. Nu, protams, ja viss notika kā agrāk. Mani kaitināja šī neziņa, stulbums, kas mani tajā vadīja.

-Nē. Ved mani pie tā, kas nāk viņa vietā, ja kaut kas notiek,- es stingri noteicu. Nevajadzēja teikt tik tieši, nu viņa visu saprata, nebija jau tik liela idiote, tagad galvenais, lai viņa nevienam to neuztic. Mani uzreiz nolinčos, lieki piebilst, ka to nu gan es negribēju. Nebija mans pirmais mērķis sarakstā, pēdējais arī ne. Visi to uzzinās vai nu šodien, vai nu rīt. Es nezināju kad precīzi, bet šā vai tā, tas notiks. Sapulce tiks taisīta ar visiem biedriem, nu, izņemot nozīmētajiem sargiem, tiem visu izstāstīs vēlāk, jo atstāt visu bez uzraudzības būtu stulbi. Jebkurš varēja ienākt, aizdzīt kādu mašīnu, ienākt mītnē un tad jau agrāk vai vēlāk saprastu, kas te notiek un būtu lielas problēmas ar policiju, lai arī bija sakari, tie tādā gadījumā palīdzētu maz.

Skārleta uzlūkoja mani ar neizprotošu skatienu tomēr kustējās uz priekšu un atkal izstaigājušas neatmināmus ceļus mēs nonācām līdz kabinetam. Laikam tur bija tā saucamais ''otrais'', es  vismaz tā cerēju. Cerēju, ka viņa neatveda mani te, lai kāds mani saplosītu gabalos. Nu, tas viņai atpakaļ nāktu divkārtīgi. Cerams... Es zinu, ka nevajadzēja tā domāt par Skārletu, bet viņa bija kaitinošākais radījums zemes virsū. Es droši varēju teikt, ka viņu ienīstu, jo tā arī ir. Šķita, ka viņas dzīves mērķis bija - nolikt visus gar zemi un tos, kuri neklausīja viņai - nolinčot, aprunāt un tā tālāk.

-Es tevi te atstāšu. Man jāiet,- Skārleta nomurmināja un atstāja mani vienu ceļā uz nezināmo. Būtu kaut pateikusi pie kā gluži viņa mani atveda, kaut vai tikai vārdu. Es patiesi cerēju, ka kāds no vecajiem laikiem, jaunos pierunāt, šķiet, būtu neiespējami. Ne velti šeit tika pieņemti nesalaužamākie, likuma pakalpiņi, Kolibri likuma kalpi, ne jau tādi. Īstie likuma kalpi te nav lielā cieņā, laikam gan lieki to teikt, kuriem likuma lauzējiem tādi patīk. Nu, vienīgi tie, kas strādā mūsu labā ir labi.

Es pieklauvēju trīs reizes pie durvīm, pietiekami skaļi un pārliecinoši. Protams, es jau nezināju vai varēja tā vienkārši nākt iekšā, nebiju par to gluži pārliecināta, nevēlējos iejukt iekšā kaut kur, kādā svarīgā lietā. Nebūtu labs pirmais iespaids, ne? Izdzirdējusi saucienu, kas varēja nozīmēt tikpat labi kā "nāc iekšā", tikpat labi arī "ej prom", es izlēmu labāk doties iekšā. Tas bija svarīgāk, nekā kaut kādas kaprīzes. Domāju gan, ka viņam būtu jāuzzina, ka boss ir nomiris, pirmajam. Ieejot iekšā mani sagaidīja patīkams pārsteigums, tas bija kāds no vecajiem laikiem.

-Sveiks, Aleksandr,- es noteicu. Es šaubījos, ka mani uzreiz atpazīs, bet es atpazinu un ar nelielu runāšanās laiku arī viņš mani atcerēsies. Par to gan es nemaz nešaubījos. Viņš mani pazina pārāk labi, nebrīnītos, ja varētu teikt, katru mana prāta daļu un ķermeņa, iespējams, arī. Es nebiju tik ļoti mainījusies, lai mani neatpazītu. Aleksandra priekšā es varēju uzvesties brīvi, viņš zināja mani. Redzēju neizpratni viņa acīs, bet pavisam drīz tā pazudīs. Pavisam drīz. To es apsolīju kā sev, tā arī viņam.

Es neredzēju šajā telpā nevienu brīvu krēslu, uz katra bija pa vienai, nešaubīgi smagai kastei, bet tagad mani muskuļi nebija spēcīgi, tādēļ būs jāpalūdz kādam, lai mani apmāca, atkal būs jāiet cauri smagiem treniņiem, pēc kuriem man viss sāpēs un pastaigāt arī būs īpaši grūti, bet tas man bija jādara. Agrāk mana fiziskā sagatavotība bija ideāla, bet tagad es nespēju neko, pat pacelt kasti, kas bija piekrauta, ar kaut ko smagu, bet tas nebija tas būtiskākais faktors. Tā nu man nācās apsēsties uz galda. Tādējādi Aleksandra skatiens palika vēl neizprotamāks.

-Sen pazudusī Haminga ir atpakaļ. Negaidīji?- manā sejā iegūlās bravūrīgs smaids, bet Aleksandrs... viņa skatienu izprast nevarēja vispār. Tajā mijās neticība, satraukums, bailes un vēl kaut kas, ko bija neiespējami noteikt. Pārsteigums arī tajās bija. Šaubos, ka kāds ticētu, ka no miroņiem ir augšāmcēlusies sen prātos apbedīta meitene. Es pati sevi jau biju apbedījusi, bet tad - tad es uzcēlos no miroņiem. Es biju dzīva. Mani nogalināja, bet es atgriezos dzīvē. Tā es pati jutos, tā domāja Skārleta tā domāja Kristofers. Biju pat diezgan par to pārliecināta.

-Beatrise?- viņš izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījis mironi. Nu, tā pa pusei arī bija. Puse no manis bija pazudusi nebūtībā, bet tās vietu ieņems jauna personība. Iespējams, labāka. Cerams...  Nu, man tīri labi patika arī iepriekšējā, bet ja jauna, tad jauna, mainīt jau neko nevarēja. Aleksandra skatiens... tas lika atcerēties vecos laikus, kad es biju šeit. Mēs viens par otru kritām, mēs mīlējām, un tad pienāca kāda nolādēta diena, kad viss mainījās. Vienu nolādētu dienu viņš nebija man blakus. Vienā nolādētā dienā es pazudu un neatgriezos, līdz šim neatgriezos.

-Jā, putniņ,- es iesmējos. Es viņu saucu vecajā iesaukā. Tas viņu vairāk pārliecinās, turklāt, neviens cits šo iesauku nezināja, protams, ja viņš pats to nebija kādam teicis. Aleksandrs mani sauca vai nu par Kolibri, vai nu par mazo, tā atkal bija iesauka, kas nepatika man, tātad, loģiski, ka viņš tādā sauca mani. Man Aleksandrs viņš bija putniņš, viņam iesauka nepatika, bet man pati puisi kaitināt. Par to viņam bija kauns, bet man nāca smiekli, tomēr es nekad viņu tā nesaucu citu cilvēku klātbūtnē, es viņu sapratu. Citu cilvēku apkārtnē viņš bija vai nu Alekss, vai nu Aleksandrs. Nekad es viņu nebiju tādējādi ķircinājusi citu cilvēku klātbūtnē. 

-Es tev simt un vienu reizi esmu teicis, lai nesauc mani tā, Kolibri,- Aleksandrs pienāca pie manis. Viņa acīs bija redzams viss, nevajadzēja vārdus, lai visu saprastu. Kā agrāk. Bet nekad nekas nebūs kā agrāk, es vairs nebūšu tas pats cilvēks, Aleksandrs arī ne. Man viņu vajadzēja, lai es aizmirstu, lai es aizmirstu par Danielu. Viņš jaucās manā galvā un nevēlējās no tās aizvākties. Patiesībā, man vajadzēja jebkuru, jebkuru, kas man spētu palīdzēt. Taču Aleksandrs mani pazina, agrāk es viņam kaut ko nozīmēju, vai tagad arī?

Viņš satvēra manu seju savās plaukstās un uzsāka skūpstu, kuram es atbildēju. Man vajadzēja aizmirsties. Manas rokas apvijās ap Aleksandra kaklu. Es jutu vainas apziņu ieplūstam sevī, bet es to noslāpēju. Es zināju, ka ar Danielu mūs vienoja tikai iespējama kaisle, bet ar Aleksandru... tur bija kas vairāk. Tā bija mīlestība, kaisle, vienotība. Agrāk mēs bijām kā viens vesels. Man riebās šis vārds - agrāk. Man vajadzēja - tagad, un ne tikai uz brīdi. Man vajadzēja visu laiku. Tikai un vienīgi tagad. Riebās neziņa, kas apvija vārdu "agrāk".

Viņa rokas lēni slīdēja zemāk gar manu muguru, it kā vēlēdamies mani atkārtoti iepazīt katru manu ķermeņa daļu. It kā būtu šo gadu laikā mani aizmirsis. Man bija attaisnojums, es biju aizmirsusi, bet tagad es atcerējos, atcerējos visu savu dzīvi un tas bija labi, es beidzot jutos piepildīta. Man vairs netrūka kaut kāds mistisks gabals, kas it kā bija izrauts no mana prāta, sirds un apziņas. Viss bija atgriezies, bet tas, ko es zaudēju pa četriem gadiem - vairs neatgriezīsies. Nekas vairs neatgriezīsies. Es nekad līdz galam neko nezināšu.

Aleksandra rokas noslīdēja līdz muguras lejasdaļai, es nevēlējos, lai puisis apstājas, šaubījos, ka viņš pats to vēlējās. Bet, varbūt viņam bija draudzene?! Šī doma spēji iesitās manā prātā un lika atrauties no Aleksandra. Jau atkal es biju viņu atstājusi neziņā. Puiša rokas vēl joprojām bija saslēgtas ap manu vidukli, mana rokas - ap viņa kaklu. Pie velna visu, ja Aleksandram bija draudzene, tad viņš pats būs vainīgs, ka visu izjauks. Viņa rīcība, es neko neiesāku. Bet es turpināju viņa iesākto. Un man tas, par nelaimi, pat tīri labi patika.

Šoreiz es uzsāku skūpstu, tikai daudz kaislīgāk. Es devu viņam zaļo gaismu, viņš varēja mani tepat atbrīvot mani no drēbēm un iepazīt no jauna. Redzēt, vai šo gadu laikā es esmu stipri mainījusies. Es biju, bet vai tik stipri, lai vairs neatpazītu? To gan es nevarēju pateikt. Sevi es redzēju katru mīļu un ne tik mīļu dienu, tādēļ pie sevis biju pieradusi, bet četru gadu laikā... tikpat labi es varēju būt nemainījusies nemaz, bet tāpat arī izmanījusies visa. Es pati to nezināju. To nezināja tie, kas bija manā klātbūtnē visus šo četrus gadus.

Aleksandrs kļuva kaislīgāks, viņa rokas sāka savu ceļu zem mana krekliņa. Mētelis jau sen bija novilkts, to gan biju izdarījusi es pati. Tiesa, es neatcerējos precīzi kad. Tad, kad es ienācu, man jau viņa nebija, tas bija uzlikts man uz rokas, bet tagad jau uz krēsla, kas bija apkrauts ar kastēm. Vai viņš grasījās pārvākties...? Tā izskatījās, jo kādēļ gan lai tās būtu tik daudz? Aleksandram patika visu izdarīt pēc iespējas ātrāk, tātad vai nu viņš tik tikko ir ievācies, vai nu viņš grasās pārvākties uz citu telpu, tātad, vai nu viņš jau zina par Marko nāvi, vai nu viņš atsakās no saviem pienākumiem.

Manas rokas lēni vilka nost puiša kreklu, pa šiem gadiem viņš bija uztrenējies, uz vēdera izspiedās presīte, viņš bija tāds, kādu es viņu varēju iztēloties. Ja es viņu nesatiktu, bet tikai iedomātos par puisi, tad tieši tāds viņas iedomās būtu Alekss. Spēcīgs un muskuļots, viņš varēja aizstāvēt savus vismīļākos un vistuvākos. Viņš to darītu, ja būtu bijusi tāda vajadzība. Es to ne mirkli neapšaubot varēju teikt. Es viņu pazinu un puiša raksturs nevarēja izmainīties tik ļoti.

Krekls atrada savu vietu uz zemes, tas tika nomests kādā stūrītī un atzīmēts kā pašlaik nevajadzīgs. Manas kājas apvijās ap Aleksa vidukli un, mani turēdams, viņš aiznesa mani līdz durvīm. Šādu rīcību es no viņa puses nesapratu, bet tad atskanēja klikšķis, kas liecināja, ka durvis tika aizslēgtas, protams, ak, es muļķe! Nevienam nevajadzētu mūs pieķert paša karstākā notikuma vidū. Ilgas skaidrošanās un kauna pilnas nedēļas, nē, mēneši, tiktu pavadīti, mēģinot izvairīties no cilvēka, kas mūs abus pieķertu.

Tagad mans niecīgais krekliņš atrada vietu blakus Aleksandra kreklam uz zemes. Mans ķermenis izliecās pretī Aleksandra. Es sajutu viņa roku karstos pieskārienus pie savas ādas. Kur vien pabija viņa rokas, tur tās atstāja dedzinošas sliedes, es piekļāvos tuvāk Aleksandram, viņa karstā miesa mani sildīja un, iespējams, pat nedaudz lika aizmirst par tāda Daniela eksistenci. Pašlaik vairāk par visu man gribējās viņu ienīst, lai es spētu vieglāk viņu aizmirst.