local-stats-pixel fb-conv-api

Life is like a piano. 13 (D)4

159 0

Gaidīšu viedokļus gan komentāros, gan vērtējumu ziņā.

~~

Es pusnomodā kaut ko dzirdēju, kaut ko nē. Beatrise bija pie stūres, es nedrīkstēju ļauties miegam. Man bija vienalga, ko viņa tagad domā par mani. Pašreiz mani interesēja divas lietas kā atbrīvoties no lodes un, kur iet gulēt. 

Mašīna apstājās, tas nozīmēja vienu galapietura. Beatrise izkāpa no mašīnas neko neteikdama, bet es jutos kā lācis, kas pamodies no ziemas miega. Es izkāpu no mašīnas, paņēmu no aizmugurējā sēdekļa automātu un to paslēpu mētelī, un sekoju viņai uz liftu. Mēs stāvējām viens otram blakus, bet likās, ka Beatrise cenšas nemanot atkāpties no manis. Ja man nesāpētu, es pat smietos par tādu bērnišķīgu rīcību.

Es biju uz simts procentiem pārliecināts, ka Beatrise izvilks lodi no pleca. Man bija vienalga, ar kādām emocijā, viņa to darīs. Pašlaik viņa bija vienīgais cilvēks, kas to varēja izdarīt. Būtu es palicis pie "Kobrām" man vismaz būtu profesionālis, kas to nodarītu ātri. 

Atslēdzis dzīvokļa durvis, es devos taisni uz virtuvi, nometu automātu pie ledusskapja stūrī. Es paņēmu divus augstos krēslus un noliku vienu otram pretī. Aptieciņa bija atvilktnē, es izņēmu visu nepieciešamo, kā arī noliku dvieli. Es nezināju, kā Beatrise strādā vai kādreiz viņa to ir darījusi. Apsēdies vienā krēslā, es gaidīju, kad Beatrise ieņems otru vietu man pretī. 

Ik reiz, kad Beatrise ar pinceti pieskārās ievainojuma vietai, es notrīcēju. Sāpes man lika sakost zobus un turēt kliedzienu sev krūtīs. Mani plosīja nežēlīgas sāpes, bet no lodes bija jāatbrīvojas. 

-Velns parāvis, Beatrise.- Es ar apslāpētu kliedzienu teicu Beatrisei. Visi viņas veiktie pieskārieni, padarīja manas sāpes neciešamas. Manas acis bija aizvērtas nevis tādēļ, ka nevēlējos redzēt kas notiek, mani vienkārši kaitināja skatīties uz cilvēka seju, kas urķējās manā miesā

-Tu to vari darīt arī pats, ja gribi.-Beatrise noteica. Protams, tas būtu diezgan amizants skats kā es censtos, pats no sevis dabūt ārā lodi.

- Pēc tavām domām, manas rokas ir no gumijas, - Es mazliet aizkaitināts norūcu Beatrises virzienā. 

-Varu derēt, ka šī nav tava pirmā reize. Kā tu tiki galā citas reizes?- Beatrise taujāja. Tas bija pavisam muļķīgs jautājums, iepriekš man bija vesela rota, kas nodarbojās ar to.

- Citas reizes to darīja profesionālis, kam tā bija ikdiena, - es mierīgi atbildēju. Jautājums bija mani šokējis, es neko tādu nebiju gaidījis. Ko gan šī meitene varēja zināt par mani, kas es biju. Agrāk manas lodes vilka ārā Gabriela, bet tagad man nebija nojausmas, kur viņu meklēt.

-Tad sauc to profesionāli, es varu mierīgi aiziet prom.- Beatrise nometa pinceti un aizgāja prom. Kārtējā kaprīzā rīcība no meiteņu puses, tieši šī iemesla dēļ man patika būt vienam. Būt atkarīgam tikai no sevis un savām vēlmēm. Tomēr man to meitenei vajadzēja kā ūdeni, dzīvot var, bet lode var radīt iekaisumu.

-Beatrise, man vairs nav sakaru. Nāc vien atpakaļ. Es atvainojos.- Es nejutu, ka atvainošanās bija īsta, bet fakts paliek fakts, tāda bija. Mazliet saknosījos, jo roka sāka tirpt. Beatrise atnāca atpakaļ un apsēdās man priekšā.

-Tagad saturies.- Es jutu pinceti zem savas ādas un lodi, ko Beatrise izvilka ārā. Manas acis bija vaļā un lode bija pametusi manu ķermeni.

-Padod dvieli, un ātri.- Ar kreiso roku padevu Beatrisei dvieli, labo nebūtu īpaši prātīgi kustināt. 

-Dezinficē.- Noteicu ātri Beatrisei. Tas būtu muļķīgi noasiņot ar izņemtu lodi. Sāpes bija smeldzīgas, es tās ienīdu vairāk par visu pasaulē.

-Tad tev derētu padot man dezinfekcijas līdzekli, lai varētu to izdarīt. Kaut kā negribu, lai tu noasiņo manās rokās, pārāk daudz asiņu būtu.- Viņa uzšņāca man.

-Ņem.- es pasniedzu dezinfekcijas līdzekli. -Bail, ka miršu tavās rokās?- Es retoriski jautāju viņai. Interesanti, ko gan viņa ar mani darītu.

-Man bail, ka mani vainos tavā slepkavībā. Kā nekā, te visur ir mani pirkstu nospiedumi un daudz tavu asiņu.- Beatrise kaut ko ātri nobēra ne visu es sapratu, bet nekas. Tas nebija nekas svarīgs, kārtējā ākstīšanās etīde.

-Es domāju, ka tu varētu visu notīrīt un izmest mani upē.- Es kalu pats savu nogalināšanas plānu, tas bija dumji, bet pats jau meitēnam ierādīju taciņu, pa kuru jāiet.

-Manā vietā domā, ko darīt, ja apriebsies man vēl vairāk?- Tā laikam sanāca, kaut kas es nebiju pārliecināts, ka viņa spēju nogalināt, iespējams, ievainot un spīdzināt.

-Tas taču ir mīļi.- Kad kāds visu izdara tavā vietā, pat plānu nevajag izkalt. Pēc brīža es strauji salecos, likās, ka acis izsprāgs no dobumiem. Beatrise bez brīdinājuma bija uzlējusi šķīdumu, kas tagad dedzināja manu plecu.

-Atvaino.- Beatrise noteica, kam gan bija vajadzīga viltota atvainošanās. Tas ir tāpat, kā pateikt bērnam, es tev nedošu naudu veikalam un pēc tam iedod vienu dolāru. 

-Es tev nekad to nepiedošu.- Es viņa uzspēlēti teicu pretī, man bija vienalga, ko viņa domā par mani.

-Žēl gan.- Starp mums valdīja viens liels teātris, kur esam pazaudējuši savas dzīves. Tikai starp mums bija liela atšķirība, es zināju vairāk nekā viņa. Beatrise beidza apsaitēt manu plecu.

-Paldies!- Es patiecos Beatrisei, kaut arī viņa klaji izrādīja, ka viņai ir vienalga.

Tikai tagad es īsti sapratu, ko ierocis bija nodarījis man. Tas mani padara par aukstu un šausmīgu briesmoni. Ierocis kā ledus saldē manu sirdi. Man ir vajadzīgs siltums, kas piemita Beatrisei, tas maigums, kas bija viņā, bet, ko viņa nelaida ārā. Viņa sāka visu tīrīt. Es satvēru Beatrises  roku.

-Daniel, ko tu dari?- Viņa nikni brēca par manu rīcību, es apzinājos, ka manai rīcībai būs sekas. 

- Ejam, - es Beatrisi biju saņēmis aiz rokas un vedu uz guļamistabu. Man gribējās just sev viņu blakus. - Tikai paguli man blakus, - Es nezinu kāpēc, bet es to vēlējos, gribēju sev blakus siltu cilvēku. Manas rokas bija ledaini aukstas.

-Sasodīts, Daniel, nē.- Viņai tikai kliedza uz mani, es zināju, ka tas nebūs viegli.

- Es tev neko nedarīšu vienkārši nāc, - Es gribu sev kādu blakus, bet negribēju to teikt skaļi.

-Daniel, laid mani vaļā.-  Man tas nemaz nebija nācis prātā. Ja te būtu kāda cita meitene, es lūgtu tieši to pašu.

- Lūdzu, - Es uz viņu skatījos uz viņu. Tās bija manas emocijas, kas darīja savu. Es gribēju sajusties dzīvs, man to vajadzēja, ierocis mani padarīja aukstu un asinskārīgu. Man to vajadzēja, bet es negribēju Beatrisei teikt kāpēc.

-Nē, Daniel.- Viņa runāja skarbi, laikam gribēja, lai mainu savas domas, bet man tas nemaz nenāca prātā.

- Ja spētu, es tevi aiznestu, - Es tikai noteicu viņai. Es biju apķēris viņu no mugurpuses un stūmu uz istabu. Ik pa brīdim plecs iesmeldzās.

-Ja vien tu zinātu kā es tevi ienīstu.- Man nemaz nevajadzēja to zināt. Visi mani ienīda, par manu raksturu, citi dažreiz par to, ka esmu. -Nekauņa. Idiots. Kretīns.- Viņa klusi lādēja mani, bet man bija vienaldzīga attieksme uz visiem viņas centieniem. 

- Beidz pūsties. Es to darīju tevis dēļ, - Es tikai noteicu un pēc mirkļa jau nožēloju. Tā nevajadzēja teikt, radīsies pārāk daudz jautājumu. Man gribējās sist pašam sev.

-Manis dēļ?! Sasodīts, manis dēļ?! Tu esi idiots vai tikai par tādu izliecies, Daniel?!- Es taču zināja, viņa neko nesaprata. 

- Beatrise, tu neko nezini. Tev nav ne jausmas, kas viņš bija. Un tā lode bija paredzēta viņam, ja ne es, tad kāds cits, - Es noteicu, viņas galvai pārāk daudz informācijas. Es biju noguris un netaisījos neko klāstīt.

-Es zinu, kas viņš ir, Daniel. Es visu atceros.- Vismaz viens pozitīvs pluss visā šajā lietā atradās.

- Tad jauki, - Vismaz neko nevajadzēs klāstīt. Noiets etaps. - Ejam gulēt, man vajag atpūtu. Rīt no rīta uzzināsi vairāk, - Es tikai kaut ko nomurmināju, īsti pat vairs neturējos kājās un acis lipa ciet.

-Tad jauki?! Tad jauki?! Tu tiešām esi idiots. Viņš bija tik pat kā manas ģimenes loceklis.- Viņa bija izmisusi un kliedza kā mazs bērns, kam mamma nenopirka konfekti.

- Man vienalga, - Es brīvi noteicu. Mana daba darīja ar mani savu. Es sevī jutu aukstumu, es jutu savās dzīslās riņķojot aukstas asinis. Es biju kā ledus gabals, šī meitene bija pārāk tuvu man, bet tajā pašā laikā pārāk tālu no manis. Tomēr man vajadzēja viņu sev blakus, viņa atsaldēja mani kā uguns. Vāja, bet uguns.

-Daniel, laid mani.- Viņa runāja lēni un klusi. Ko gan man viņai vajadzēja teikt:"Man žēl, ka nošāvu tavu gandrīz radinieku". Tas būtu vairāk kā muļķīgi.

Es apskāvu Beatrisi. Mana seja bija paslēpta viņas matos. - Tu nesaproti, - es klusi čukstēju, nedrīkst pieļaut pārāk lielu tuvumu, neļaušu viņai iekļūt manā galvā, jo tur biju tikai es.

Es, Beatrisi ievilku pie sevis gultā. Vairs nekādi sarunu un nekādu vārdu. Es tikai akurāti pārsedzu segu pāri mums. Es gulēju gultas vidū, mana labā roka bija pāri Beatrisei, es dzirdēju viņas kluso elpu. Tā mani iemidzināja.

159 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Es ilgi domāju, ko lai piebilst, bet secināju to, ka man nav ko piebilst. Viss ir kārtībā, un man patīk. Ir interesanti lasīt vienu un to pašu daļu no diviem skatupunktiem. 😊
1 0 atbildēt

kad būs nākamā?

0 0 atbildēt