Kādu laiku nebiju šeit neko publicējis, tāpēc nolēmu iemēģināt roku nedaudz nopietnāka un smagāka žanra rakstīšanā.
Lieki bija teikt, ka vairākumam tas varētu šķist pieņemami, tomēr cita risinājuma nebija, līdz ar ko tika pieņemts, ka izvirzītie mērķi būtu sasniedzami, neskatoties uz jēlkādiem šķēršļiem, ar kuriem varētu nākt sastapties pildot izvirzīto.
Bet tā stunda bija situsi un Zeme sāka vaidēt ik uz katra cilvēces attīstības soļa, tāpēc panākt to, ka cilvēks savu populāciju sadalītu nesaistīti, cik nu tas patiesībā arī ir iespējams, tika uzskatīts par svarīgāko no visa pārējā. Ierosinājumu bija daudz. Kā labākie no tiem tika atzīti, autonomas un pašnodrošinātas Zemes orbitālās stacijas būve, Mēness bāzes un kolonizācijas panākšana, kā arī Marsa kolonizēšanas projekts. Tomēr apsverot visus civilizācijas virzīšanas soļus, tika noteikts, ka vienkāršākais, efektīvākais un ātrākais Jaunās civilizācijas atzara nodrošināšana, būtu panākama te pat uz Zemes. Par cik okeāna dzīles nav apdzīvotas un okeāna plašumi krietni vien pārsniedz sauszemes teritorijas, tad jaunais civilizācijas atzrs tā arī tika nosaukts par "Dzīļu civilizācijas" projektu. Tomēr lielākie sarežģījumi saistījās ar Dzīļu civilizācijas nošķiršanu no kopējās civilizācijas, lai "Dzīļu civilizācija" vai jaunā Atlantīda nenestu pagātnes rēgus, kuriem tik pieķēries ir mūsdienu cilvēks. Tāpēc Marsa kolonizēšana, bez maz vai šķita daudz pateicīgāka iecere, ja vien tas neprasītu parāk daudz laika un resursu lielā attāluma pēc un cilvēkam nedraudzīgās vides, kas visdrīzāk prasītu vairākas paaudzes, līdz cilvēks patstāvīgi spētu iedzīvoties uz sarkanās planētas, lai pilnvērtīgi tur spētu atražoties un turpināt savu eksistenci nesaistīti un neatkarīgi no pamatcivilizācijas formējuma. Lai kā arī to kāds nevēlētos atzīt, Marsa kolonizēšanai būtu nepieciešams pus gadsimts, ja ne pat pilns gadsimts vien, lai nodrošinātu kādam izdzīvošanas iespējas uz planētas, kura tik ļoti atšķiras no civilizācijai ierastās vietas - Zemes. Bez tam gravitācija uz Marsa ir tik niecīga, ka cilvēkam pavadot uz sarkanās planētas vairākus gadus, pilnvērtīga atgriešanās atpakaļ uz Zemes būtu neiespējama, nemaz nerunājot par citiem faktoriem - nestabilo orbītu, vāju elektromagnētisko lauku un izteiktu kosmisko starojumu, Saules vētru brāzmas vērā nemaz neņemot, cilvēkam pavadot ilgāku laiku, neveiksmes gadījumā atgriezties nebūtu iespējams.
Tāpēc "Dzīļu civilizācijas" atzara projekta galvenais un sarežģītākais uzdevums bija jaunā civilizācijas atzara pilnīga norobežošana no pamatcivilizācijas, kas arī veiksmes gadījumā varētu kalpot par ieceres un civilizāciju jaunu atzaru turpināšanu, balstoties uz gūto pieredzi un izstrādātajiem risinājumiem.
"Dzīļu civilizācijas" atzara projektā tika iesaistītas visas pasaules valstis un okeāna dibena izbūvēšanai tika mobilizēts lielākais skaits indivīdu visas civilizācijas vēsturē, tik vērienīgu projektu pasaule nebija piedzīvojusi nedz Antīkās Ēģiptes laikā, būvējot piramīdas, nedz kādā citā periodā. Katrai valstij tika izvirzīts par pienākumu pusi no sava kapitāla un resursiem, darbaspēku ieskaitot, novirzīt "Dzīļu civilizāciajs" fundamenta izbūvei un attīstīšanai. Iecere paredzēja izstrādāt okeāna dzīļu apdzīvošanu un attīstību tādā viedā, lai sekojošais civilizācijas atzars varētu patstāvīgi turpināt savu attīstību, veidot savus noteikumus un pašregulēties, kas nemaz arī neizrādijās tik viegls uzdevums kā sakumā varētu šķist, jo informatīvās telpas piesāņojums noteiktajos apgabalos bija jāsamazina līdz minimumam un pie zināmiem apstākļiem pamatcivilizācijas pārstāvjiem pat nāktos apzināti un tendenciozi slēpties, lai neietekmētu jaunā civilizācijas atzara attīstības gaitu un neapslāpētu tā tieksmi uz progresu un attīstību. Bet citas alternatīvas nepastāvēja, cilvēcei bija vajadzīga apziņa, ka tā spēj apvienoties un panākt ko tādu, kas attaisno cilvēcību un iespēju tiekties uz jaunām, neskartām vērtībām visiem kā vienam.
lasi, vērtē, komentē 
