Čau! Kāds mazs murgojums no manas puses, ceru ka jums patiks, un jūs saskatīsat šajā kādu jēgu. :)
P.s. PIedodiet par grammatikas kļūdām.
Klusē daba, klusē cilvēks , klusē pasaule... Smacīgs klusums kas nospiež, neiepriecina, bet spiež, spiež pie zemes, līdz ar galvu zem zemes esi. Šajā klusumā, pat pulkstenim ietikšķēties kauns, pat zīmulim nokrist neērti, pat šņuksts būs lieks...
Smacē pasaule, smacē ar piesārņotību, ar mākslīgumu, un šķebinošajiem meliem, nežēlību. Jebkas sāpēs, vislabāk ir aizvērties un klusēt, vērot visu no malas, neiebilst, neteikt ne vārda, vērot kā sagrūst viss, palikt pie saviem principiem , vērot no malas – teātri par kuru pat smiekli nenāk, bet asaras vien. Asaras par to cik zemiski viss ir. Par to kā nežēlības pārņem , pārņem katra dvēseli jau mazotnē, kā šie mazie cilvēciņi nodara sāpes šķietami vājākajiem , kādam no sava vidus, vai dzīvniekiem – neapzinoties ka tiem sāp. No sākuma neapzinoties, bet pēc tam, pēc tam apzinoties ka otram sāp, otra sāpes kas sagādā baudu. Cilvēcība – ha par to var aizmirst, tādas nav, sastāv viss no nežēlības un slimas baudas no tās. Tas nekas ka otram sāp, vārds, vel viens un , un tas kam tas teikts sabrūk , spēja pretoties, tās nav. Pretoties ir tik pat muļķīgi kā mācīties lidot...
Klusē daba, klusē cilvēks, klusē pasaule...Lai vērotu no malas, neko nedarot, truli smaidot, un piekrītot...
