Tik nomodā vien es. Skatījos griestos un klausījos pa ielu garāmbraucošajās mašīnās. Pilsētā ir tā priekšrocība, ka pilnīgi kluss nebūs nekad. Kaimiņš uz Ziemassvētkiem bija izkāris uz balkona ar noteiktu intervālu mirgojošas lampiņas. Pie 50 mirgošanas cikla skaits nojuka un gulēju tāpat. Varbūt vajadzētu iedzert miega zāles? Tomēr šī doma ilgi neuzkavējās prātā, jo radās sajūta, ka varētu aizmigt tāpat, ko pēkšņi kaut kas iztraucēja. Es satrūkos. Kaķis mierīgi turpināja gulēt, bet man šķita, ka esmu izdzirdējis klauvējienu. Manā mājā spoki nedzīvoja, ja neskaita kaimiņus, kas līdzīgi man dažreiz klīda apkārt pa dzīvokli tā vietā, lai gulētu. Bezmiegs liek sajust dīvainas lietas, par to ir vērts atcerēties, kad brīžiem kaut kas rēgojas. Tomēr kaķis bija pamodies, lai gan tagad viss bija klusi. Kaimiņi acīmredzot gulēja, bet kaķis dzīvoja pēc viņam vien zināmiem cikliem, lai arī stāsta, ka Ziemassvētku naktī dzīvnieki runā. Saskaņā ar ticējumiem, tas, kurš dzirdēs dzīvniekus runājam, nākamajā gadā dzīvošot bagāti, jo būs uzzinājis visus noslēpumus. Varbūt kaķis pateiktu, kur palika manas pazaudētās atslēgas? Tas tikai skatījās. Tā cītīgi un mani ignorējot devās uz virtuvi. Laikam tik ātri nesanāks aizmigt. Devos pakaļ kaķim cerībā padzerties un beidzot aizmigt. Ārsts bija ieteicis izvairīties no jebkādām darbībām, jo garlaicība visvairāk nogurdinot prātu un tā ļaujot labāk aizmigt. Nezinu, nestrādāja, laikam tāpēc, ka Ziemassvētku nakts un es gaidīju viņu.
Klusa nakts, visi dus...2
Mani bērnībā nolaupīja, tieši uz Ziemassvētkiem. Neko daudz neatceros kā vien pārbijušos vecāku sejas, kad mani pēc pāris dienām atrada meža namiņā. Pēc tam viņu atrada, atzina par nepieskaitāmu un nozīmēja uz piespiedu ārstēšanu bez iespējām atbrīvoties, jo es nebiju pirmais viņa upuris. Par to es uzzināju pēc vairākiem gadiem, jo māte par to nerunāja un pat negribēja atcerēties, it kā nekas nebūtu noticis. Tas nebija grūti, jo es arī neko neatcerējos par notikušo, bet tad sākās sapņi un bezmiegs. Pēdējais īpaši akūti izpaudās Ziemassvētku laikā. Ārsts to uzskatīja par sava pēctraumatisko stresu, bet man tas īpaši nepalīdzēja. Ziemassvētki bija gada nīstākais notikums, lai gan zināju, ka mani nolaupījušais vecis jau ir miris un vairs nav no kā baidīties, bet pamēģiniet to ieskaidrot manai zemapziņai, kas zināja esmu bijis slikts bērns un mani uz Ziemassvētkiem ir gribējuši apēst. Vecāki mani bija atraduši mirklī, kad vecis devās pēc malkas iekuram. To viņš man pats pastāstīja. Pagājušās nakts sapnī. Atlika vien tālāk skaitīt kaimiņa mirgojošās Ziemassvētku lampiņas un gaidīt VIŅU.
Tev patiks šie raksti
