Ķēdēs (33)9

Man nav draugu. Man ir ģimene.

Man šķita, ka laiks ir apstājies. Tas nekustējās ne turp, ne atpakaļ, un es jutos kā tā cietumniece. Es nespēju to ietekmēt, taču tas sāka mani smacēt, gluži kā klaustrofobijas slimniekam esot četrās telpās. Es nezinu, cik ilgi man drebēja kājas un rokas. Taču, kad tiku laukā no lidmašīnas, man bija vienalga par visu. Es skrēju tā, kā vēl nekad nebiju skrējusi. Nosūtīju mammai ziņu, lai atsūta kādu pakaļ manām mantām, un izskrēju laukā, kur pamatīgi sniga, un putināja sniegs. Pieskrēju pie viena no taksometriem un, cenšoties valdīt asaras, palūdzu, lai mani aizved uz slimnīcu, un nosaucu adresi.

Šķiet, ka vīru manas asaras saviļņoja, un viņš man ļāva iekāpt. Mēs nerunājām, droši vien tāpēc, ka mans stāvoklis bija briesmīgs. Man bija grūti elpot un viss mans ķermenis raustījās pie katra šņuksta. Es zināju, ka nedrīkstu tagad iztērēt spēkus raudot, bet es nevarēju sev to neļaut.

Man šķita, ka es mirstu. Laiks man bija dārgākais, kas man bija.

Kad nonācām slimnīcas teritorijā, mana sirds jau bija ieņēmusi nenormālāko ātrumu. Samaksāju taksistam un skrēju uz uzņemšanu, vairākkārt gandrīz paklupdama uz ledus. Man bija vienalga.  Man bija jātiek pie viņa. Man bija pie pakaļas, ka bija vēls.

Man vajadzēja viņu, un viņam mani. Un es neļaušu nekam stāties manā ceļā.

Nekam.

Pieskrēju pie reģistratūras lodziņa, un, knapi velkot elpu, noprasīju, kura ir Artūra palāta.

Sieviete bija apmulsusi, taču saglabāja savu profesionalitāti,- Es atvainojos, kundzīt, bet apmeklētāju laiks jau sen ir beidzies.

-Viņam vajag asins pārliešanu, tu, kuce,- es norūcu,- Un man pie pakaļas, kas ir un kas nav beidzies. Tūlīt pat atbildiet man,- es gandrīz uzrūcu. Manis pēc viņa var saukt policiju. Man vienalga.- Kurā palātā guļ Artūrs Lejiņš?

-203,- viņa negribīgi atteica un viņas seja savilkās žēlsirdīgā grimasē. Norūcu “Paldies”, un devos lifta virzienā, ignorēdama skatienus, kas bija vērsti manā virzienā. Iekāpu liftā, nospiedu otrā stāva pogu un atslīgu pret vēso sienu. Pretējā puse bija noklāta ar spoguļu virsmu un es ieraudzīju savu atspulgu.

Nav brīnums, ka reģistratora pārbijās. Es izskatījos nenormāla.

Es izskatījos bīstama.

Aizvēru acis un lūdzos, kaut nekas vairs nestātos manā ceļā ,man vairs nebija laika, ko tērēt. Man bija tik maz laika. Es nekad nebiju jutusies tik vāja kā tagad. Saberzēju seju ar plaukstām un izkāpu no lifta. Koridorā bija maz cilvēku un es sajutu savādu triumfa sajūtu. Atradu vajadzīgo telpu un lūdzos, kaut tā reģistratore nebūtu man samelojusi.

Viņa pašas drošības labad.

Un tur viņš bija. Es aizvēru durvis aiz sevis un pieliku plaukstu pie mutes, lai neizdvestu ne skaņas. Es spēru soļus pie viņa un jutos tā, it kā pamazām nomirtu. Es nokritu ceļos pie viņa gultas un pabāzu galvu zem viņa plaukstas.

-Ak mans dievs,- es noelsos un aizmiedzu acis,  lai neļautu asarām notecēt,- Piedod man. Piedod man. Tā visa ir mana vaina,- es satvēru viņa plaukstu un pieliku sev pie vaiga,- Mīļum, piedod man. Piedod man par visu. Piedod man,- es lūdzos un nu jau ļāvu asarām vaļu,- Mīļum, ko tu esi ar sevi izdarījis?- es vaicāju. Viņa kakls un galva bija savādā stiprinājumā, kas to noturēja vietā. Visu ķermeni kaut kas balstīja un sirdspuksti bija tik lēni it kā to nebūtu.

-Pasaki man, ka esmu idiote,- es lūdzos un noglāstīju viņam pieri, ko rotāja rētas un zilumi,- Lūdzu, pasaki, ka es smirdu. Jebko. Tu zini, kā man patīk tavi nesmieklīgie joki,- es lūdzos, un, zinādama, ka nesaņemšu atbildi, noliecu galvu viņam uz krūtīm un ļāvu asarām sevi saplosīt.

Tā ir mana vaina..

Ja nebūtu manis, viņa dzīvē nekā netrūktu. – Nu kāpēc tu manī iemīlējies, muļķīt?- es vaicāju un noslaucīju degunu,- Tu varēji iemīlēties jebkurā, taču iemīlējies tajā, kura tevi žņaudz ķēdēs. Tu varētu būt laimīgs. Bet tu izvēlējies mani. Tā visa ir mana vaina, Artūr. Un es nekad nespēšu to labot. Piedod man,- es lūdzos. Es zināju, ka man ir jāiet uz laboratoriju nodot asinis, taču man nebija spēka. Un vēlēšanās.

Tad tāpēc cilvēki nekad neatiet no mirušo un smagi slimo gultām. Tas nemaz nav iespējams. Mirklis ir tik trausls. Nav iespējams aiziet, domājot, ka nākamā reize, kad redzēsimies, var nepienākt. Es vēl kādu brīdi turēju viņa roku un klusi ar viņu sarunājos. Neviens no mums nebilda vārdus, un man labpatika domāt, ka viņš zina, ka esmu tepat.

Ka mīlu viņu. Ka man žēl. Ka esmu izpostījusi viņa dzīvi.

Un, tikko grasījos piecelties un doties prom, es jutu, ka viņa roka satver manējo. Es pat nepaspēju neko pateikt, kad viņa acis atvērās. Nespēdama valdīt sajūsmu, gribēju izsaukt ārstus, taču Artūra vārdi mani šokēja un lika man palikt kā sālsstabam uz vietas.

-Ej. Prom.- viņš skaidri noteica.- Lūdzu.- viņš sacīja un aizvēra acis.

-Artūr, es..-

-Ej prom.- viņš skaidri atkārtoja.

-Es..-

Artūrs aizvēra acis un turpināja gulēt. Acīmredzot arī viņš mani ienīda.

-Labi,- es atteicu un noskūpstīju viņa pieri,- Es tevi mīlu,- noteicu un nospiedu pogu, lai gan viņš to negribēja. Izgājusi ārā, es pat neatskatījos. Tikai devos uz laboratoriju.

Lai ir, kā viņš vēlas.

Es aizeju.

Šoreiz- pa īstam.