http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-1/660670
- Katrīna? - dzirdēju tik pazīstamo un mierinošo tēta balsi no lielās istabas puses. Gaisma bija izslēgta, tomēr kamīnā dega uguns un netālu no tā, tētis bija ērti iekārtojies savā atpūtas krēslā.
- Tēti, tu neguli? - biju nedaudz pārsteigta. Parasti viņš šajā laikā jau guļ, bet ir taču piektdienas vakars. Pamanīju viņam rokās alu un pasmaidīju, - Mamma un māšele jau guļ?
- Nē, - pēkšņi tēta balsī dzirdēju skumjas un satraukumu.
- Kas noticis? - uzdevu tiešu jautājumu.
- Viņas ir prom, - tēta balss aizlūza.
- Kur prom? - nesapratu, ko tētis cenšas man pateikt.
- Pavisam prom, - viņš aizsmacis norūca un pirmo reizi pamanīju viņa acīs asaras. Es nekad nebiju redzējusi savu tēti raudam un tas man lika uztraukties vēl vairāk.
- Kā prom? - piesteidzos pie tēta un notupos uz zemes, lūkojoties viņa acīs gaidīju atbildi.
- Tu varbūt pamanīji, ka mēs ar tavu mammu pēdējā laikā bieži strīdējāmies, - tētis uzsāka sarunu.
- Ne visai, - jutos nožēlojami, ka nebiju to pamanījusi, bet es visu vasaru kopā ar draugiem dzīvoju pa āru, mājās nācu tikai tad, kad visi jau gulēja.
- Līva gan redzēja, - tētis man nepārmeta neko, tikai turpināja stāstīt, - Es sākumā nesapratu, kas notiek, - viņš atzina, - Tomēr šodien beidzot tava māte visu izstāstīja.
- Un kas notiek? - neziņa mani mocīja.
- Viņa pirms vairākiem mēnešiem esot ar kādu iepazinusies, - tētis atzinās, - Tajā reizē, kad darba darīšanās devās uz Rīgu.
- Viņai ir cits? - jutos šokēta.
- Viņi mīlot viens otru un viņa nespēj vairs tēlot laimīgu ģimenes dzīvi, - šoreiz tēta balsī skanēja ironiska nots.
- Un kāpēc viņa paņēma līdzi Līvu? - mana mazā māšele man ir viss. Viņa ir mana labākā draudzene, kura man atņemta.
- Līva šogad pabeidza pamatskolu, un viņai būšot lielākas iespējas mācoties kādā no Rīgas skolām, - sapratu, ka tētis vārds vārdā atkārto mammas sacīto. Kad vēlējos jautāt, kāpēc mani atstāja, tētis pasteidzās atbildēt pirmais, - Bet tev noteikti jāpabeidz divpadsmitā klase šeit, kopā ar draugiem. Tu varēšot pārcelties pie viņām pēc vidusskolas.
- Es nedzīvošu kopā ar mammu, - protestēju.
- Tā tu tikai tagad saki, - tētis bēdīgs piebilda.
- Tēti, tu man nozīmē visu. Jau kopš bērnības es par katru nobrāzumu skrēju pie tevis, nevis mammas, - atgādināju viņam, - Es nepametīšu tevi, - piecēlos un cieši apskāvu savu tēti.
- Es mīlu tevi, meitiņ, - tētis raudot teica un cieši apskāva mani.
- Bet es mīlu tevi, - atteicu, - Un Līvu mēs arī atgūsim. Mammai nav tiesību viņu aizvest līdzi, - nikni teicu, - Arī Līvas draugi un ģimene ir šeit, viņai nav jācieš dēļ tā, ka mamma ir samīlējusies kaut kādā pilsētniekā un aizskrējusi pie viņas. Es neticu, ka māsa labprātīgi tam visam piekrita.
- Viņa negribēja, - tētis atzina.
- Tad tev man jāpalīdz atgriezt māsa mājās, - uzstāju.
- Par to domāsim rīt no rīta, - tētis ierosināja, - Bet nu dodies gulēt.
- Tu arī iesi? - jautāju.
- Drīz iešu, - tētis atteica, - Izdzeršu alu un došos pie miera.
- Līdz rītam, - iedodot slapju buču uz vaiga, devos uz savu istabu.
Ieejot savā istabā, apsēdos gultā un skatījos nenoteiktā punktā. Man sāpēja apziņa, ka mamma aizbraukusi pat neatvadoties, tomēr asaras pār vaigu netecēja. Šķiet šodien visas jau izraudātas un vairāk to vienkārši nav.
Paskatoties uz kumodes, pamanīju telefonu, ko biju atstājusi mājās. Neskaitāmi neatbildēti zvani no māsas, Ritvara un Kristapa. Ir arī īsziņas. Pirmo atvēru Līvas rakstīto:
„Kāpēc tu vienmēr atstāj telefonu mājās, kad man esi visvairāk vajadzīga? Nepamet mani! Es gribu dzīvot ar jums, nevis ar mammu ;-(”
Uzreiz atbildēju māsai, jo zināju, ka viņa gaida:
„Neuztraucies mēs ar tēti kaut ko izdomāsim!!! Es mīlu tevi, māšel :-*”
Nākamā īsziņa bija no Ritvara:
„Piedod.”
Īsi un konkrēti, bet viņš var necerēt uz manu atbildi. Es netaisos melot un atbildēt, ka viss kārtībā, jo šobrīd tā noteikti nebija. Viss apkārt bruka un juka. Kā jau parasti, kad ilgi ir bijis miers un labsajūta, tad vienā dienā, pareizāk sakot pāris stundās, sabrūk viss ideālais. Laikam jau tomēr viss nebija tik ideāls, kā man šķita.
Īsziņu atsūtījis ir arī Kristaps:
„Es negribēju tevi sāpināt. Ceru, ka ar tevi viss ir kārtībā.”
Ko gan lai es viņam atbildu? Es nedusmojos uz viņu, es dusmojos uz pārējiem, kas klusēja un neatklāja patiesību. Tagad es vēl papildus dusmojos uz mammu.
„Viss kādreiz atkal noteikti būs kārtībā, tikai šaubos, ka tik drīz kā gribētos. Paldies, ka pavadīji mani līdz mājām, lai arī no attāluma.”
Noliku telefonu atpakaļ uz kumodes un devos pārģērbties, lai varētu beidzot ielīst siltajā gultā, kas arvien vairāk mani uzrunāja. Paspēju tikai novilkt slapjo apģērbu, kad telefons sāka uzstājīgi vibrēt. Tā noteikti ir Līva, kas vēlas parunāt, tāpēc steidzot pacelt klausuli. Tikai tā nebija Līva.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Katrina-3/660800
