local-stats-pixel

Kas pareizi, kas nepareizi? 30. Nodaļa1

29 0

Pavēru acis. Manu seju nolaizīja suns. Fuj. Nogrūdu viņu nost. Man nav nekas pret suņiem. Ar viņu visu nakti kopā gulēju, bet esmu super neomā. Zinot to, ka mani pameta Nataša, ar īsziņas palīdzību. Sagaidīja, ka aizbraukšu. Lieliski. Sēdēju gultā un raudzījos uz grīdu. Aizskāru ar kājas pirkstgalu vēso laminātu. Suns atkal pieglaudās pie manis. Es viņu ievilku klēpī. Neesmu suņu mīle, bet zini, apskaujot suni, var lieliski nomierināties. Paņēmu telefonu. Īsziņa. Atvēru to. Bilde, Nataša vienā apakšveļā un vēl pietam mūsu istabā.

“Neaizmirsti mīlestību, pat tad, ja tā tiek atņemta”

Šāds numurs nav manā telefonā, atzvanot, neviens neceļ. Nu vismaz man ir Natašas puskailā bilde. Lieliski, varēšu vienatnē siekaloties gar to. Piecēlos un devos uz virtuvi pēc kafijas krūzes.

-Tu neizskaties labi, Lena.

-Tev ar labrīt, Ričard.

Ričards ir Elizabetes vīrs. Diezgan smieklīgs, bet tāds vienaldzīgums iekšā. Nē, nepret Elizabeti, bet pret apkārtējo pasauli. Elizabete viņam ir viss, tāpat, kā Elizabetei viņš ir viss.

-Tu tāds budzis izskaties.

-Rič, kušš. Es izdzeršu kafiju un tad parunāsim.

Žigli uztaisīju kafiju un pazudu istabā.

Uzvilku melnās bikses plēstās, kedas, baltu t-kreklu un ādas jaku. Elizabete izmisīgi klauvējās pie durvīm.

-Kas i?

Atverot durvis, vaicāju.

-Braucam. Saņemies.

Viņa man rokās iespieda pāris tabletītes.

-Tant?

Ar izbrīnu raudzījos uz viņu.

-Tās nav narkotikas, neuztraucies. Tās ir priekš tā, lai tu nomierinātos. Tev ir jāatslābst. Tev ir par lielu spriedze un stress.

-alkoholu varu lietot, ja izdzeru šitās?

-Nē.

-Tad man neder.

Atgrūdu tabletes un devos uz mašīnu.

-Ohh, tu esi kā spītīgs bērns.

-Un tu neesi?

Rotaļīgi iedunkāju viņu un uzliku saulesbrilles.

-Jā, paskatoties uz tevi var just, ka esi gejs.

-Man patīk, ka tu neizmanto L vārdu.

-Es atceros, kā tu sacepies par to.

-Aha.

Ričards pievienosies mums vēlāk, viņam vēl uzdarbu. Bet mēs brauksim iepirkties un tad uz pasākumu, ko noorganizēja Elizabete.

Mani izlaida aiz mājas, lai ieietu pa dārza vārtiem. Cik sen es neesmu staigājusi ar basām kājām pa zāli. Cik svaigi pļauta zāle nav skārusi manas pēdas. Nataša, manu Boo, kāpēc mūs izšķīra? Kāpēc mums netika dots vairāk laiks? Kāpēc es vispār iepinos ar viņu? Kāpēc? Manam skatam pavērās visa mana ģimene, kas laimīgi čaloja pie galda. Mans vecākais brālis cepināja gaļiņu, turot rokā alu, bet viņa draudzene apķērusies viņam ap vidukli kaut ko čukstēja ausī. Pie galda sēdēja mana tante Elizabete, mans otrs brālis ar savu sievu, mana māte, kas sēž blakus brāļa sievai. Mani vecvecāki. Mans tēvs. Man sariesās acīs asaras. Es pazaudēju emocionāli savu tēvu jau sen, tik ļoti gribētos, lai manas un viņa attiecības būtu savādakas.

-Hei, rekur, Lena!

Iesaucās mans vecākais brālis Ārons un metās mani apskaut.

-Mierīgāk, tīģeri.

Visi pēc tam nāca apskaut mani. Māte nostājās man priekšā.

-Mazulīt, es tevi mīlu un tik ļoti ilgojos pēc tevis.

-Es arī.

Viņa mani piespieda sev pie krūtīm. Mātes apskāviens ir tās, ko viss vairāk man pašlaik vajag. Mana māte nekad nav bijusi paraug māte, bet vienmēr atrodu vietu, lai piedotu viņai visu un lai spētu pateikt, ka mīlu viņu.

Sarunas sāka izsīkt, visi vairāk vai mazāk ir jau iereibuši. Mana vidējā brāļa sieva Reičela piecēlās kājās. Es satvēru savu glāzi un atslīgu uz atpakaļu krēlā, uzliekot kāju uz kājas.

-Lena?

-Jā, Reič, ko gribi?

-Mums visiem ir jautājums!

Es paraudzījos uz māti, tad uz tanti un tad uz Reičelu.

-Sper tik vaļā!

Sakodu zobus, bet nemainīju pozīciju. Viņa nogrīļojās.

-Tu gadījumā neesi lesbiete?

Šis jautājums pāršalca visus kā ar aukstu ūdeni. Momentali mana oma centās iesaistītites.

-Klusumu!- Noteicu un piecēlos. Visi apklusa un saskatījās cits ar citu. –Jautājums tika uzdots man, es arī atbildēšu- Iemalkoju alu- Un pēctam jūs visi varēsiet diskutēt. Ja būs par ko diskutēt. Tā tad, sākam. Pirmā lieta-Paskatījos Reičelai acīs, Nata, kur tu esi, kad man vajag tavu atbalstu-Reičel, tu bojā manu atvaļinājumu, tu vari priecāties, ka esmu pietiekami labā garstāvoklī, lai tevi fiziski netraumētu.- Noliku uz galda glāzi un atspiedos ar rokām pret to- Pirms tu runā visu vārdā, padomā, vai kāds pie šī galda nav informēts par mani, manu privāto dzīvi un vēl bonusiņā gultas dzīvi. Un trešā lieta – Pacēlu roku un rādīju trīs pirkstus- Šis ir retorisks jautājums. Es nesaku, ka esmu ieinteresēta sievietes un es arī nesaku, ka neesmu. Bet vai maniem vecvecākiem būtu par manu orientāciju jauzzina no sievietes, kas ir sadzērusies un jūtas ļoti drosmīga, lai tagad par to runātu! Viņi ir veci cilvēki, un šī informācija varētu izraisīt viņiem sirds klauves. Tfu, tfu, tfu. Jāpārspļauj pār plecu. – Izlējos taisni- Es neuzskatu, ka šāda informācija ir jācilā pie galda un vispār, kāpēc ir jāapspriež šāda informācija? Tev tas neliekas pretīgi? Es tak tev neprasu, vai tu pēc mineta izspļauj vai norij?

Savilku niknu seju.

-Bet tad tu apstirpini, ka esi?

-Dārgumiņ, varbūt tu varēji manu māti nostādīt pret mani un likt viņai šaubīties un uzvesties kā slēptam homofobam. Bet nejauc to, kur tu stāvi šai ģimenē. Es esmu mazmeita, un mani vecvecāki mani aizstāvēs. -Cerību pilnu skatienu paraudzījos uz opi, kurš ar skatienu apstirpināja, ka man ir taisnība.- Saproti, Reičel, ka, ja mani vecvecāki būtu informēti par to, ko tu runā man aiz muguras. Tu nerunātu vairs.

-Beidz, Lena.

Iesaistījās mana māte.

-Un ko tu tagad gribi? Es tev teicu, lai aizver mutes ciet viņiem. Tu to neizdarīji. Es tev lūdzu, lai esi manā pusē, lai tur vai kas, bet tev bija un ir svarīgāki brāļi. Vienreiz atzīsti to, ka es tev biju vajadzīga, lai uz kādu visu laiku tutinātu vainu.- Pārlaidu skatu pār visiem cilvēkiem- Es vienmēr esmu bijusi melnā avs ģimenē, bet šitais ir izgājis no robežām.

-Lena, -Reičela mani uzrunāja- Tā ir tikai orientācija, nekas traks.

-Tu točna esi pajolīte. Tev vēl nav pielēcis, ja es būtu lesbiete, tas ietekmē ikviena cilvēka dzīvi mūsu ģimenē.

Izdzēru savu glāzi un devos uz istabu.

-Bet tad tu esi lesbiete?

Apcirtos uz riņķi un devos pie Reičelas.

-Es vai viņa!- Praudzījos uz opi, tas ir bijis mans elks visu dzīvi, vienmēr gribēju līdzināties viņam- Viņa vai jūsu mazmeita, kura ir reizi gadā mājās?

Neviens nebilda ne vārda. Elizabete mani atsēdināja, manas rokas trīc un ir sarkanas. Mana kāja tricinā. Nepietiek, ka Nataša mani pamet, tagad vēl kaut kāda pajolīte lien manā gultas dzīvē.

-Es tevi mīlu tāpat, ja esi ieinteresēta sievietēs.

Mans tēvs piecēlās un pienāca pie manis.

-Mēs arī tevi mīlam, lai vai ar ko tu guli.

Mani vecvecāki abi ierunājās.

-Es arī tevi mīlēšu, kā arī Ričards.

Elizabete uzmundrinot teica. Vairs pie galda klusējot ir palikuši, mani brāļi, viņu sievas un mana māte.

-Es nekad, nekad vairs neko par tevi nevēlos zināt. Tu esi pretīga, tu neesi vairs mana meita.

Šie vārdi triecās caur mani, kā dunči. Es jutu, kā man paliek slikti. Mana māte piecēlās, saknieba lūpas un devās uz mašīnu. Viņai sekoja vidējais brālis, viņa sieva un otra brāļa sieva. Vecakais brālis Ārons pienāca pie manis.

-Ļauj viņai sagremot visu, kas notiek. Viņa tevi mīl.

-Brāl, man ir vienalga. Viņa nevēlas, lai esmu viņas meita. Tad arī tā būs. Mātes iegribas ir mūsu pavēles.

Ārons mani apskāva un devās prom. Neviens pie galda pāris minūtes nerunāja un tad sāka apspriest to, kas notika.

Nakts vidus. Neesmu izkustējusies no vietas, nē, aizgāju uz labierīcībām. Un tik pat ātri atgriezos pie galda un turpināju tempt alkoholu.

-Mazmeit,- Opis nosēdās man pretīm, es pacēlu acis- Atceries, es tevi mīlu neskatoties uz neko.

-Es zinu. Man vienkārši viss ir par daudz.

-Tava māte tā nedomāja, tu esi viņai svarīga. Tu droši vari raudāt, ja jūti, ka vajag.

Un viss sākās no gala. Tad runāja mans tēvs, tad atkal opis, tad oma, tad tante. Viņi miksējās.

-Paldies, es jūtos labāk.

Izspiedu smaidu. Mana pasaule griežas. Pieceļoties kājās, atkritu pret galdu.

-Lena, laiks iet gulēt.

Kaut kurš ierunājās.

-Nē, nē, es iešu pastaigāties.

Satvēru alus pudeli un devos pastaigā pa meža ceļiem. Gribas teikt, ka esmu viena šai pasaulē, bet nevaru tā teikt, man tak ir daļa no ģimenes. Bet māte ir māte, to neviens nekad neaizstās. Man pat asaras vairs nebirst. Divdesmit četru stundu laikā mana dzīve sagriezās līdz pēdējam. Mani iestājās super liels tukšums. Kā tas var būt, ka vienam cilvēkam šitā var neiet? Kā tas varbūt, ka sačakarēju sev pašlaik dzīvi? Talāk par dārza vārtiem netiku. Atsēdos turpat uz zemes ar muguru atbalstoties pret vārtu stabu. Alkohols manus plakstus padarīja smagus. Pudele izslīdēja no rokas.

29 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt