Pēc stundas mēs sakām runāt un es saprotu, ka man pat ir jāpadomā ko teikt un īstenībā ir jauki ar kādu aprunāties. Mēs runājam par vienkāršām lietām. Par skolotājiem stundām, klases biedriem. Un es pat pirmo reizi aizdomājos, kā diez es izskatos? Vai mans apģērbs viņam patīk? Vai es runāju pieklājīgi?
Zvans.
Skolas diena pagāja tik ātri es pat nepamanīju ka tā ir pēdējā stunda. Es ātri saģērbos un steidzos laukā no skolas. Mēs ar mammu un māsu šodien dodamies iepirkties. Nu viss es nolēmu mana gardarobe ir briesmīga viss ir jāmaina.
-Kas noticis meitiņ? Mammas jautājums mani apšļāc kā auksta ūdens šalts un es tikai tagad attopos ka visu ceļu līdz lielveikalam esmu smaidījusi un dungojusi kaut kādu melodiju. Ak nē! Es nodomāju mēģinu izdomāt ko pateikt.
-Un ka tev par daļu! Huh laikam neko nepamanīja, neviens nedrīks neko uzzināt es teču pat neēsmu iemīlejusies viņā. Man Džo vienkārši šķiet simpātisks un tas arī viss. Varbūt man vienkāši patiek tie greizsirdības pilnie skatieni kas man tiek veltīti starpbrīžos, kad mēs ar Džo ejam pa gaiteni un runājam vai smejamies.
Es iznācu no veikala ar kaudzi maisu, nu es jau teicu ka vēlos mainīt visu savu gardarobi. Cerams ka kaut viens no šiem apģērbiem patiks Džo. Pat netikusi vēl līdz mājām es sāku domāt ko gan es vilkšu.
Ātri ieskrēju savā istabā, gandrīz piemirsusī aizcirst durvis, kā es parasti to daru. Un paniski sāku mērīt visas jaunās drēbes.
Perfekti es nodomāju. Rīt es vilkšu skaistu, melnu kleitiņu. Nez ko Džo par to domās?
