-Ak tā! Kāpēc tad Gusts ļāvās Martas valdzinājumam, ja viņam ir draudzene?
-Saproti, viņš ir cilvēks – ballīšu zvērs, es uzskatu, ka viņam nopietnas attiecības nevajag, jo viņš tās neuztver nopietni. Man mazliet žēl viņa draudzenes, ja viņa tiešām viņā ir ieķērusies, tad tā meitene sajuktu prātā uzzinot ko Gusts ir darījis.
-Ja tev būtu iespēja viņa draudzenei to pateikt vai tu teiktu patiesību?
-Kāpēc tu man uzdod tādus jautājumu? Negribas nodot draugu un negribas, lai meitene cieš, iespējams būtu nelietis un nepateiktu.
-Nu jā, tas ir nelietīgi. Ēm.. varbūt mēs varētu beidzot tēju sataisīt?
-Oi, aizpļāpājāmies! Paldies, ka atgādināji! – viņš pasmaidīja viltīgu smaidu
-Hah, ko tu darītu bez manis? – abi iesmējāmies
-Ballē tu biji ļoti kautrīga, nerunīga,bet skat, tagad tu pļāpā vienā pļāpāšanā!
-Ballē nebija tā atmosfēra, lai būtu atvērta, es jutos lieka. Ko tu darīsi pēc vidusskolas?
-Iešu tēva pēdās, redz māte man ir dārzniece, tāpēc tik skaisti dārzs iekārtots, bet tēvs ir ārsts – ķirurgs.
-Fui asinis, kā tev kaut kas tāds var patikt?
-Man patīk palīdzēt cilvēkiem. Un ko tad tu, princese, taisies darīt?
-Pēc vidusskolas, es vēlos iestāties Austrijas biznesa koledžā.
-Ak tā, lēdij! Vareni plāni. Lūdzu, te būs tava tēja! Uzmanies pārāk karsta! – viņš pasmīnēja
-Aukstu tēju jau nav jēgas dzert. – es pasmaidīju un nogaršoju brīnumu.
-Klau, es vēlos remontēt savu istabu, varbūt tu man varētu ieteikt tapešu toni?
-Jā, labprāt, ja redzēšu tavu istabu! Tēja ir pasakaini garšīga! – koķeti uzsmaidīju
-Tu vari ņemt tēju līdzi un mēs varam iet uz manu istabu.
Māja no ārpuses škita neliela, bet iekšpusē tā šķita plata. Mēs kāpām pa ozolkoka kāpnēm uz viņa istabu.
-Tadāāām, tā ir mana istaba!
-Hm, man patīk tava jumta istabiņa, īpaši man patīk logi jumtā, vienmēr esmu tos dievinājusi. – skatoties uz logiem secināju. Es noliku tēju uz viņa rakstāmgalda un mazliet pietēloju interjeristu. –Vēl te noderētu kāds augs, lai istaba izskatās dzīvelīgāka, bet tā man nešķiet, ka te vajadzīgs remonts, - es turpināju.
Paskatījos uz Rinaldu viņa acu skatiens bija piekalts man. Mazliet nodrebinājos. Viņš pienāca man tuvāk uz apskāva mani.
–Paldies par padomiem! – viņš teica savādā balsī
Viņš mazliet pabužīnāja man matus, es jūtu karstumu, kas caurstrāvoja manu ķermeni. Viņš mazliet pieliecās un.. noskūpstīja mani. Man šķita, ka ir pareizi ļaut viņam visu darīt, šis taču ir mans pirmais skūpsts, kas jādara? Kad jutu, ka Rinalds cenšas aizsniegt manu mēli, es mazliet pavēru lūpas un pasniedzu to viņam pretī, škita, ka šis ir kaislīgākais skūpsts, kāds vien ir redzēts. Es jutu, ka Rinalds iekarsts, viņš sāka dziļāk elpot un arvien intensīvāk glāstīt manu muguru. Es ļāvos. Nu jau viņš pieskārās manās krūtīm. Es atgrūdu viņu.
-Nē, nevajag! Man jāiet!
-Kas noticis?
-Man jāiet. Atā. – es skrēju lejā, iemaucu kājas zābaciņos, paķēru jaku un izskrēju ārā.
Rinalds izskrēja laukā, cerēdams, ka paspēs mani noķert. Bet es skrēju ātrāk. Es esmu dīvaina. Ko es tikko izdarīju? KO ES TIKKO IZDARĪJU? Taču varbūt tas bija pareizi, jo es neesmu gatava kam vairāk, kā tikai skūpstam. Man vajadzēja to pateikt nevis aizbēgt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-10/636964">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-10/636964
