https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-82/883915
Nākamās dažas dienas biju manāmi uztraukta un tramīga. Sebasians to ātri vien ievēroja un sāka mani uzmanīt. Viņš man konstanti atgādināja, ka nav par ko uztraukties, bet biju droša, ka tie bija meli.
- Vivian tu neesi savā ādā, - viņš man kādā naktī pārmeta.
- Kā to saprast? – es pasmējos, atmetot ar roku, bet klusībā nolādēju savu nervozitati.
- Nevajag, es tak redzu tev cauri.
- Sebastian, viss ir labi. Esmu tik domīga. – strupi atbildēju
Puisis bija beidzis savu iztaujāšanu, bet es zināju, ka drīz tā atsāksies. Vinš labi zināja, kas man kaiš, betlaikam gribēja, lai es to pasaku skaļi.
Nākamajā dienā Sebastians palīdzēja man savākt visas mantas. Viņš apgalvoja, ka man vēl nekr nav jādodas, bet es jau biju izlēmusi, ka turpmāk uzturēšos mājā. Protams māja nebija ne tuvu, lai būtu gatava pastāvīgai dzīvvošanai, bet šajā brīdī tas mani neuztrauca.
Vakarā, paņēmuši manas mantas un vēl vienu somu ar dažiem niekiem ikdienai, devāmies uz māju.Sebastians bija nerunīgs. Zināju, ka viņš neatbalstīja mnau lēmum, bet pašlaikviņš nebija centies man stāties ceļā.
Nonākuši galā, mantas nolikām uz trepēm un paši devāmies uz iekšpagalmu. Sebastians saņēma manu plaukstu savējā. Es pasmaidīju un tajā brīdī, viņš kā atbildi, viegli saspieda manu roku.
- Sōnat ir brīnišķīgs laiks, - puisis ierunājās, kad apsēdāmies uz verandas sapuvušajiem dēļiem.
- Tas gan.
- Man palikt pie tevis šonakt? = pēc kāda klusuma brīža Sebastians vaicāja.
- Tas jau tev jāizlemj. Nevaru piespiest. Zinu, ka neesi priecīgs par manu lēmumu, tādēļ sapratīšu, ja ar nevēlēsies palikt.
- Mazā, - Sebastians aplika roku man ap pleciem un izspieda vieglu skūpstu uz matiem, - tas, ka varbūt neesmu priecīgs par tavu izvēli, nekādā veidā neietekmē mamu attieksmi pret tevi. Tu man esi dārda un man ir svarīga tava drošība, tikai tādēļ uztraucos. Ja vēlies lai palieku, palikšu. –
- Tu tak zini,ka šeit ir droši, mani šeit neviens neatradīs. Tu tak pats gribēji, lai šeit dzīvoju.
- Geibriels tevi te neatradīs, bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka te ir droši. Nevienām no durvīm nav pareizi strādājoša slēdzene, logus no ārpuses var diezgan viegli attaisīt. Te nav sakārtota ne elektroinstalācija, ne kanalizācija. Šī vieta nav piemērota, lai kāds te dzīvotu. – puisis pilnā nopietnībā man skaidroja situāciju, un viņa bija taisnība.
- Es spēju pieciest dažas neērtības un tu labi zini, ka es spēlu tikt galā ar ikvienu, kurš te censtos tikt iekšā, - uzsmaidīju puisim.
- Tikai esi uzmanīga. Nerādies pie logiem un gaismu vakaros labāk nededzini. Es tuvāko dienu laikā sataisīšu visas durvju slēdzenes. Logus nedēlas laikā domāju nomainīt.
- Man viss būs labi, - uzspiedu buču uz vaiga.
- Es zinu, tikai nepatīk tevi te atstāt, - Sebastians sakļāva savas lūpas ar manējām. Šis bija mūsu pirmais īstais skūpsts.
- Lūdzu paliec, - tas bija viss, ko spēju pateikt, kaut man prātā jaucās tik daudz domu un izjūtu.
Līdz pat diviem naktī nosēdējām ārā. Bija tik patīkami uz dažām stundām aizmirsties un pabūt divatā ar kādu sev tuvu cilvēku. Brīšiem klusums varēja vilkties vairākas minūtes, bet tajos brīšos nevajadzēja vārdus, lai mēs saprastu viens otru.
Nakti mēs pavadījām lielākajā no guļamistabām, kas kādu dienu kļūs par mšējo. Šī bija lielākā no guļamistabām, ar lielāko gultu un labāko matraci. Istabas iekārtojums bija gaužām vienkārš, protams, ja neskaita kastu kaudzes, kas aizņēma lielāko istabas daļu.
No rīta es pamodos istabā viena. Mani žilbināja saules gaisma, kas nāca no loga, kas nebija tas tīrākais. Uz loga bija zīmīte, kuras tur nebja pirmstam. Izrāpos no gultas un sāku lavierēt starp kastēm, lai tktu līdz zīmītei.
https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-84/885467
