https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-83/885031
Zīmīte bija rakstīta Sebastiana smalkajārokrakstā, kas līdzinājās kaligrāfijai. Uz zīmītes bija rakstīts, ka puisis ir devies atpakaļ mājās un pēc darba atgriezīsies. Nebija rakstīts ne cikos viņš aizgāja, ne tas, kad viņš vūs atpakaļ.
Šī bija mana pirmā diena vienai mājā. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko lai iesāk. Šeit bija ļoti daudz darba, kurus varētu padarīt, piemēram, atbrīvot dzīvojamo istabu no visa liekā, jo pēc Sebastiana teiktā, tā būs nākamā istaba, kam paralēli tiks sakārtota kanalizācijas sistēma.
Varēju arī vienkārši izslaucīt istabas vai pārkārtot kādu no augšstāva guļamistabām. Kaut zināju, ka vajadzētu jaut ko izdarīt, es tāpat vienkārši sēdēju uz trepēm un gaidīju Sebastianu. Pašlaik viņš bija vienīgā lieta, par ko es spēju domāt.
Pēc vairāk kā stundas blenšanas durvīs, izlēmu, ka vajadzētu tomēr izdarīt ko lietderīgu. Paņēmu somas ar savām mantām un devos augšā. Iegāju guļamistabā, kurā biju pavadījusi nakti. Nometusi abas somas uz gultas, sāku pārcilāt kastes.
Izpētot kastu saturu, atklāju, ka te atrodas ļoti dažādas lietas. Biju sākumā domājusi tās vienkārši pārvietot, bet nu man bija radusies interese par kastu saturu, tādēļ izlēmu tās pārskatīt un sakārtot.
Kastes visas bija nerūpīgi samestas, tādēļ dažas lietas bija saplīsušas. Biju priecīga atrast, ka skaista, veclaicīga tējas servīze bija izdzīvojusi. To es noliku malā, jo izlēmu paturēt.Virtuve pa lielam bija gatava. Vajadzēja piepildīt vēl skapjus ar traukiem un šī servīze ļoti skaisti izskatītos senlaicīgajā stikla vitrīnā ēdamistabā.
Istaba lēnām satumsa. Man nebija ne mazākās nojausmas, cik šobrīd bija pulkstens, jo vienīgais laikrādīs šajā mājā atradās viesistabā. Sebastians brīdināja,, lai neslēdzu gaismu bez vajadzības gan drošības dēļ, gan tā fakta dēļ, ka visa elektroinstalācija bija vairākus gadus stāvējusi mitrumā.
Tikusi līdz logam, aizvēru aizkarus un ieslēdzu istabā gaismu. Nosēdusies atpakaļ uz grīdas, piestūmu sev tuvāk nākamo kasti. Diži tālu netiku ar krāmēšanu, jo dzirdēju noklaudzam ārdurvis. Es sastingu un ieklausījos trokšņos.
Kaut kas nokrita uz grīdas. Tad soļi devās pa kāpn;em uz augšu un es atpazinu Sebastiana soļus. Atsāku krāmēt kastes. Istabas durvis nočīkstēja, veroties vaļā. Es ātri piešānu roku pie durvīm, neļaujot tām atvērties.
- Vivian? – Sebastians mani uzrunāja.
- Lūdzu uzgaidi. Pateikšu,kad var nākt, - to pateikusi, noņēmu roku no durvīm un piecēlos. Pavācu malā servīzi un vēl pāris lietas, lai ielaistu puisi.
- Kas te pie velna notiek? – Sebastians ienācis nopētīja istabu un tad paraudzījās uz mani.
Viņš piegāja pie gaismas slēdža un izslēdza gaismu, atstājot istabu pustumsā. Viņš izložņāja starp kastēm un mantām un iekārtojās uz gultas. Puisis neko neteica, tik vēroja mani.
- Man vajadzēja gaismu, - noņurdējos.
- Nevajadzēja gan, bet es labprāt uzzinātu ko tu te dari.
- Gribēju pārvietot kastes, bet tad izlēmu tās izšķirot. Ceru, ka neiebilsti. – nosarku, saprotot, ka drošvien vajadzēja paprasīt atļauju viņam, pirms rakņšjos pa viņa vecmammas mantā.
- Tak viss kārtībā. Paldies. Nezinu, vai pats varētu to izdarīt.
Sebastians nemierīgi sakustējās. Viņš pamāja uz viet sev blakus un es devos apsēsties viņam blakus. Kad biju iekārtojusies, Sebastians saņēma manu plaukstu un aizvēra acis.
https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-85/887706
