https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-81/883679
- Cik sen?
- Labs jautājums. Simpātiska tu man likies vēl pirms šī visa, bet tagad man patīk arī tavs raksturs. – viņš viegli iesmējās un es pasmiadīju.
- Kāpēc tad neko neteici ātrāk? – atsvabinājos no puiša tvēriena, lai varētu paskatīties viņam acīs.
- Godīgi? Likās muļķīgi, ka esmu ieķēries tevī, - likās kā mani, tā puiša vaigi kļūst sārtāki.
Es vārgi pasmaidīju un paslēpu seju viņam pie krūtīm. Kad beidzot viņš mani atlaida, tas viss šķita nereāls un nosapņots. Vīrietis, kurā biju iemīlējies tikko atzinās jūtās. Man nācās sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka nesapņoju.
Abi bijām ērti iekārtojušies uz grīdas un pārspriedām dzīvi. Runājām gan par pagātvi, gan nākotni. Izteicām visu, kas pēdējo nedēļu laikā bija palicis nepateikts. Likās tik normāli sēdēt uz grīdas puiša guļamistabā un apspriest kopdzīvi.
- Tu tak zini, ka medības nav vairs tālu, - mazliet noraizjusies teicu.
- Zinu, bet uzskatu, ka man pašlaik vairāk jāuztraucas par eksāmeniem, - viņš man atgādināja.
- Ak jā, tev tak ģogad eksāmeni. Kad ir pirmais?
- Jau bija. Pirms dažām dienām, viņš paziņoja.
- Ko? Kāpēc es neko par to nezinu? – biju mazliet šokēta.
- Un ko tas mainītu, ja tu zinātu? Vivian, tas nav nekas sevišķs.
- Tiešām?
- Tak jā. Neuztraucies par lietām, kuras nevari mainīt. Labāk domā par māju. Ja godīgi, tas ar vasaras sākumu tur jau varētu vismaz daļēji dzīvot. Protams, ja tu to gribi.
- Tu joko? Protams, ka es to gribu, bet tur vēl daudz darba. – biju mazliet skeptiska.
- Jā, tur ir daudz darba, bet lai tur varētu uzturēties, jāsataisa kanalizācija un jumts jāsalabo. Pārējo ar laiku. Protams, būs dažas neertības, bet domāju, ka spēsi ar tām sadzīvot. Kā ta būs? – viņš likās ļoti entuzjastisks par ideju, ka mēs varētu dzīvot divatā.
- Es būtu priecīga, ja varētu tur sākt dzīvot jau vasaras sākumā, bet kāpēc tāda steiga?
- Vivian, tev te vairs nav droši. Kāds zina, ka joprojām esi pilsētā un man bail, ka viņi ātri vien uzošņās, kur esi un man bail, ka viņi ātri vien uzošņās, kur esi un tad es nespēšu tevi vairs pasargāt. – Sebastiana seja kļuva nopietna un balsī varēja dzirdēt rūgtumu.
Mans prieks uzreiz izgaisa. Man draudēja briesmas. Tuvojās medības un es varēju kļūt par nākamo upuri. Vēl trakāk, par upuri varēja kļūt Leo vai Sebastians. Leo.. kur gan viņš ir pazudis pēdējās laikā? Viņam vairs neinteresē, kas ar mani notiek? Vai varbūt viņš zin par briesmām?
- Vivian, tev nav par ko satraukties. Viss būs labi. Mājā tevi neviens neatradīs. – puisis, mani mierinot, apskāva.
- Sebastian, tu esi kaut ko dzirdējis no Leo?
- Jā, esmu. Viņš arī to man paziņoja.
- Cik ilgi tu to zini? – sāku šņukstēt.
- Mīļum, lūdzu nesatraucies. Es neļaušu nevienam tev nodarīt pāri. It īpaši Geibrielam. – pēdējos vārdus viņš izrunāja asi un ar riebumu.
Es aizvēru acis un nolaidu galv uz Sebastiana pleca. Šīs ziņas mani bija pamatīgi šokējušas un es vairs nezināju ne ko lai domā, ne ko just. Likās, ka visi perfektie nākotnes plāni sagruva vienā sekundē.
Tā mēs sēdējām uz grīdas pilnīgā klusumā. Bija dzirdami tikai mūsu abu sirdspuksti, Sebastiana mierīgā, bet mana – saraustītā elpa. Puisis mazliet sakustējās, liekot man salekties. Viņš aplika savu roku ap mani un pievilka tuvāk.
https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-83/885031
