https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-80/883410
Pa miegam jutu, kāda rokas mani paceļam no grīdas. Biju pārāk miegaina, lai pretotos, tāpēc tikai noņurdējos. Jutu kā tieku nolikta un apsegta. Pēkšņi jutu lūpas pieskaramiesmanai pierei. Es atkal iemigu.
Kad pamodos man bijaļoti karsti. Atvērusi acis, pacēlu galvu un konstatēju, ka esmu gultā. Vēl vairāk, es guļu uz Sebastiana krūtīm.
Es ar elkoņiem atbalstījos pret puiša krūtīm, lai redzētu to vietu, kur aizmigu. Puisis no manis kustības mazliet sakustējās, bet acis palika ciet. Pievērsu uzmanību tai vietai uz grīdas, kur mētājās grāmata kuru vakar lasīju pirms miega.
Cenšoties atcerēties, kas notika, spēju sazīmēt atmiņās sajūtas, ka kāds mani paceļ. Tas drošvien bija Sebastians, kad viņš mani ielika gultā.
Sebastians zem manis sakustējās un es piecēlos sēdus, lai ar savu svaru nespiestu viņam uz krūtīm. Sega noslīdēja man no kājas un atklāja ādu, man kājās vairs nebija džinsu. Es pietvīku.
Pēkšņi sajutu, ka Sebastiana roka saspiež manu kailo kāju. Paraugoties uz viņu, konstatēju, ka puisis ir pamodies. Mani vaigi pietvīka tikai vēl vairāk un puisis pasmējās.
- Kaut kas noticis? Kāpēc esi visa nosarkusi? – puisis klusām vaicāja.
- Tu mani izģērbi, - centos nesmiadīt.
- Es tev tikai novilku bikses. Kas tur tāds? – viņš vēlreiz pasmaidīja.
Es neko neteicu, tikai novērsos un pasmaidīju. Kāpēc tad agrāk, kad aizmigu ar drēbēm, viņš mani neizģērba? Es pasmaidīju par savu jautājumu, un kad paraudzījos uz Sebastianu, viņš izskatījās apmūlsis.
Es papurināju galvu un izkāpu no gultas. Sāku meklēt savas bikses. Es tās atradu glīti salocītas uz krēsla, kur stāvēja vēl kaudze ar manām mantām. Es atkal nokaunējos, nekad tik glīti nenoliku savas drēbes. Ātri pārvilku kreklu un uzrāvu kājās bikses. Devos pēc ķemmes, kuru biju redzējusi mētākamies pie gultas.
Kad pa lielam biju gatava dienai, paraudzījos uz Sebastianu, kurš vēl joprojām bija gultā. Es viņa uzsmaidīju un viņš atbildēja smaidam. Puisis ar rokas šestu parādīja, lai panāku tuvāk. Es pasmaidīju vēl platāk un papurināju galvu.
Viņš izkāpa no gultas un nostājās man priekšā. Mana elpa kļuva smagāka. Starp mums bija tikai pāris centimetri un visa mana būtība tiecās viņam pretī. Puisis pielika savu plaukstu man pie vaiga. Es pamiru.
Laikam bija labi redzams, ka vēlos, lai viņš man pieskaras, jo otra roka aizceļoja līdz manam gurnam un pakļuva zem krekla. Viņa plauksta bija karsta un lika manai ādai pietvīkt.
- Seabstian, - vārgi izdvesu.
- Nu? – arī viņa balss bija pieklusināta.
Es atvēru muti, lai ko teiktu, bet nespēju. Biju kā mēma. Mans prāts neklausīja un domas sen jau bija mākoņos. Likās, ka Sebastians saprata, ko es vēlos teikt, jo viņš pieliecās un noskūpstīja mani. Sirds sāka sisties vēl ātrāk un likās, ka vairs ilgi viņa neizturēs.
Atrāvies no manis, viņš viegli pasmaidīja un piespieda savas lūpas manai pierei. Es aizvēru acis. Puisis apskāva mani un es noliku savu galvu viņam uz pleca.
- Vivian, man ir radušās jūtas pret tevi. Cik sapratu, tu ar neesi vienaldzīga. – viņš man viegli čukstēja ausī.
https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-82/883915
