https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-79/879461
Sebastians kādu laiku uzkavējās ar mani istabā, bet tad novēlēja saldu dusu un aizgāja. Paliku istabā viena. Man beidzot bija laiks visu mierīgi pārdomāt, bet es izlēmu, ka to atlikšu uz kādu citu laiku. Iekārtojusies gultā, aiztaisīju acis.
Pamodos es pēc vieniem. Istabā joprojām biju viena. Nezināju vai Sebastians vēl guļ, vai jau ir piecēlies. Paņēmu telefonu, kurš atradās uz grīdas un uzrakstīju Sebastianam. Nolikusi telefonu, es izlīdu no gultas un devos uz dušu.
Pēc dušas, aptinusi dvieli ap sevi, devos atpakaļ. Biju pārāk slinka un ar visu dvieli ielīdu atpakaļ gultā. Muskuļi mazliet sūrstēja no vakardienas, izlēnu, ka sagaidīšu Sebastianu un tad tik kaut ko darīšu.
Sameklēju grāmatu un palīdu zem segas. Kādu laiku nebija sanācis palasīt un bija patīkami pabūt divatā ar grāmatu. Laiks aizlidoja un vairākas stundas likās kā nebijušas, kad pa durvīm ienāca Sebastians.
- Oho, ko es palaidu garām? – viņš mani nopētīja un viegli iesmējās.
- Ka ir? – noliku grāmatu sev uz krūtīm.
- Kas ir? Nē, nekas. Tik puskaila meitene sēž manā gultā ar grāmatu rokās. – viņš pasmējas pats par savu joku.
Es mazliet piesarku, atcerēdamās, ka man mugurā ir tikai dvielis. Savilku segu uz augšu un neveikli pasmaidīju.
- Tak nekautrējies. Ja vajag, pagaidīšu ārā.
- Lūdzu, - klusi noteicu un nodūru skatienu.
Es dzirdēju, kā atveras durvis un viņš iziet patām ārā. Kad durvis aizvērās, izlecu no gultas un piesteidzos pie skapja, kur divas atvilknes tagad bija atveltītas man. Atradu sev tīras drēbes un ātri saģērbos. Paķēru ķemmi un sāku ķemmēt matus. Kas izskatījos kaut cik pieklājīgi, aizgāju atvērt durvis, lai ielaistu Sebastianu.
- Biji aizsapņojusies? - nākot iekšā puisis uzspieda vieglu skūpstu man uz pieres.
- Iespējams. Tu šodien biji skolā? – apsēdos uz gultas.
- Jā, aizskrēju arī līdz mājai, jo pienāca ziņa, ka skapīšus atvedīs, - viņš piegāja pie galda un no somas izņēma papīrus.
- Tu nemaz neesi gulējis, - kļuvu mazliet noraizējusies.
- Es mazliet pagulēju, par to neuztraucies. – viņš atmeta. Likās, ka viņam tiešām nerūp miega trūkums.
- Varbū mazliet paguli, - ierosināju, lai gan atbildi zināju.
- Nesatraucies. Naktī izgulēšos, - Sebastians apsēdās uz gultas blakus man.
- Nevajag sevi mocīt, paguli.
- Tu neliksies mierā, vai ne? – puisis nobolīja acis.
- Piedod, bet nelikšos gan.
Sebastians piecēlās no gultas un es sekolu viņa piemēram. Pavilcis kārtīgi sakārtoto segu malā, viņš palīda zem tās un demonstratīvi nolika galvu uz spilvena. Es pasmaidīju bet neko neteicu. Paņēmu grāmatu un iekārtojos uz grīdas.
- Acis ciet un guli, - norāju puisi un pasmaidīju.
Ātri vien puiša elpa kļuva retāka un mazliet smagāka. Es atkal pievērsos grāmatai. Tā ātri vien mani ievilka stāstā un lakam vairs nebija nozīmes. Ik pa laikam Se bastians sakustējās vai iekrācās. Tas lika man pacelt acis un pasmaidīt.
Grāmata jau tuvojās beigām, bet nelikās, ka Sebastians grasās mosties. Istaba satumsa un nu vienīgais gaismas avots bija ielas lampas, kas nespodri iespīdēja pa logu.
Bija jau pāri pusnaktij un jutu, kā miegs lēnām piezogas. Noliku gandrīz pabeigto grāmatu malā un aizvēru acis. Nemanot iemigu.
https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-81/883679
