Kad jūlija mēnesis jau bija gandrīz pusē Artūrs un Liene beidzot sagāja kopā oficiāli. Daudzi viņu paziņas, jo īpaši Lienes paziņas, kas nezināja par viņu kopīgo dzeršanas nakti bija šokā. Ne vienam vien prātā pazibēja :” Tas nūģis, kā vņš dabūja to gatavu?” Liene bija patiešām skaista meitene. Skaista meitene, kuru Artūrs tagad varēja saukt par savu. Jautājumu par kopā būšanu puisis viņai pajautāja visnotaļ romantiskos apstākļos – pēc romantiskas filmas noskatīšanās, stāvot uz balkona savā dzīvoklī, vērojot saulrietu. Liene bez jebkādām šaubām tam piekrita.
Pēc šī vakara viss mainījās vēl vairāk. Artūram no galvas pazuda viss saistītais ar Marutu. Tas bija kā izdzēsts, vai kā putniņš ielikts būrītī un būrītīm pāri pārmesta sega. Klusums. Galvā bija tikai Liene. Artūra dzīves jēga nu bija cita. Izpatikt Lienei, sagādāt laimi Lienei, pārsteigt Lieni. Katra teikuma vārda galā Liene. Viņš bija kā apmāts ar viņu. Jēkabs uz draugu sāka skatīties ar vien izbrīnītāk. Jēkabs atcerējās draugu, kad viņš bija kopā ar Marutu. Artūrs viņu mīlēja no visas sirds, to labi parāda tas, ka puisis 2 gadus pat necentās nevienu atrast, tiklīdz kāda parādījās tā to atgrūda. Viņs centās pavadīt laiku ar Marutu, centās būt labs puisis, taču dēļ Marutas Artūrs nevienā brīdī nesāka atgādināt zombiju, kurš zin tikai vienu vārdu, jo ja zombiji klišejiskās filmās to vien saka, kā “smadzenes, smadzenes, “ tad Artūrs to vien teica,kā : “Liene,Liene.” Likās, ka viņš tiešām tiek kontrolēts ar kādu savdabīgu metodi.
Kad Jēkabs šīs domas pēc grūtas cīņas pašam ar sevi, vai tā vajadzētu darīt atklāja Artūram, Artūrs tikai pasmīkņāja un pasmējās sakot šādus vārdus: “Mans mīļuks, Lenīte un kontrolē mani? Tu ņirgājies vai? Tev noteikti skauž, ka tev nav nekas, izņemot datoru un neviena meitene tevi negrib un negribēs. Tu noteikti gribi mūs izšķirt un nostāties manā vietā pie viņas sāniem.”
Jēkabs noklausījies viņam vērstos pārmetumus tikai atmeta ar roku starp zobiem novilkdams :” Ja tu nebūtu mans draugs, tu paliktu bez zobiem. Man tā tava Liene ir vienalga, mani satrauc tas, ka tu esi mainījies. Tu esi pazudis. Tev neinteresē nekas, kas tevi padarīja par tevi. Es nemācīšu tev, kā dzīvot, taču atceries, ja vajadzēs palīdzību es tevi neaizmirsīšu un neuzmetīšu, jo draugi vienmēr turās kopā.” Artūrs tikai pasmīnēja.
