1

 213  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-7/753890

8.nodaļa

Kad beidzot saprotu, ka nemaz nevēlos klausīties šajos melos par manu māti, es nolieku rozes uz zemes pie nelielajiem vārtiņiem un uzmetu pēdējo skatienu atvērtajam zārkam, kurā pa gabalu jau redzu pavisam bālu seju, kuru apņem gaiši mati, kuri ir tikpat miruši kā sieviete, kas guļ zārkā. Skatoties no tāda attāluma uz māti guļam tik mierīgi kā vēl nekad, man sirdī iedzeļas asa sāpe, ko nav iespējams aizdzīt. Es cenšos, bet tas it nemaz neizdodas. Viņa tik tiešām ir mirusi. Viņa neatgriezīsies. Nekad. Un es pat neesmu viņai neko teikusi divus nolādētus gadus. Es nepaspēju atvadīties. Pat tad, kad viņa mūs pameta, es no viņas neatvadījos. Un, saprotot to, sāpes sirdī kļūst asākas un spēcīgākas, un sāk šķist, ka kāds ar sīku, asu nazi to nepārtraukti dursta, tikai, lai man sāpētu, lai es ciestu.

Papurinu galvu un ar plaukstām noslauku asaras, kuras ir izsprukušas, man pat nemanot. Tad klusi un dziļi nopūšos. Es aizveru acis un cenšos aizdzīt sāpes pakrūtē un asaras, kas atkal ir sariesušās man acīs. Man neizdodas aizdzīt sāpes, taču asaras pazūd kā nebijušas.

Joprojām šķiet, ka kāds dur man sirdī, bet es saprotu, ka tas tik drīz nepāries. Lai arī ko es darītu. Tās tur būs, liks man tās paciest katru dienu, katru stundu, minūti, sekundi. Es nespēšu likt tām pazust, bet es spēšu tās ignorēt. Vismaz es mēģināšu. Jo es tik tiešām negribu lēni sabrukt no iekšienes, esmu to vienreiz jau piedzīvojusi un atkārtot nevēlos. Ar pirkstiem izbraucu caur matiem un, nemaz neatskatoties, es aizeju.

**

-Kristena!- tēva skaļā balss piepilda visu māju, liekot man nolikt kārtējo tukšo pudeli uz letes. Pirms tēvs ir ienācis mūsu mājas bārā, es nolecu no letes, taču, tiklīdz kājas skar grīdu, es zaudēju sajūtu kājās un krītu. Mans šķietami nedzīvais ķermenis ar dīvainu skaņu atsitas pret zemi, un es iesmejos, galvai nedaudz griežoties.

Aizveru acis un izplešu rokas katru uz savu pusi pa grīdu. Iedomājos, kā tas izskatās no malas un saprotu, ka gan jau izskatos pēc jūras zvaigznes, kas ir pielipusi pie zemes. Kaklā rodas skaļi smiekli, kuri atbalsojas tukšajā istabā.

Pieceļos kājās un gandrīz vai aizskrienu līdz radio otrā istabas pusē. Es pastiepju roku tam pretī, lai to ieslēgtu, bet mani aptur stingra roka uz pleca, kura mani pagriež ar muguru pret radio. Straujā manis pagriešana liek istabai man apkārt griezties, un es pieķeros tēvam pie rokām, lai nenokristu no kājām.

-Kristena, tev viss kārtībā?- tēva balss vaicā. Mana galva beidzot ir beigusi griezties, un es saredzu tēva nikno, taču uztraukto sejas izteiksmi.

-Man viss ir lieliski!- atbildu un atlaižu viņa rokas, juzdamies droši uz savām kājām. Pakāpjos atpakaļ, prom no tēva, un paeju viņam garām, lai tiktu pie bāra, kur mani jau gaida nākamā pilnā pudele ar kādu dzērienu. Kādu? Tad jau redzēsim.

Tēvs saķer manu roku un pavelk mani atpakaļ. Tad, nemaz neko nesakot, ved mani prom no bāra. Viņš mani aizved līdz tuvākajām durvīm, kuras atver un ieved mani iekšā.

-Ej gulēt,- tēvs nosaka, norāda uz lielo gultu istabas vidū. Viņš sakrusto rokas zem krūtīm un gaidoši mani vēro. Es attēloju viņu, pati sakrustojot savas rokas zem krūtīm. -Uz gultu! Tagad!- tēvs pavēl. Nomurminu kaut ko pat pašai nesaprotamu un aizvelkos līdz gultai. Palienu zem segas un parādu tēvam mēli. Viņš pamāj ar galvu un iziet no istabas, aiz sevis aizverot durvis. Tad sadzirdu arī atslēgas, kuras aizslēdz durvis.

Neticīgi papurinu galvu. Viņš mani ieslēdza istabā! Izkāpju no gultas un norauju melno džemperi no sevis, tad aizmetu to uz otru istabas galu, nemaz nepapūloties to pēc tam pacelt, kad tas nokrīt istabas vidū. Tad aizeju līdz skapītim pie televizora un to atveru, atklājot pudeli vīna, šampānieša, Jack Daniels, krievu šņabja un tekilu. Plati pasmaidu un paņemu tekilu un Jack Daniels. Tad apsēžos sarkanajā atpūtas krēslā pie loga un uzlieku pudeles uz palodzes, gatavojot sevi alkohola degšanai rīklē.

**

Apsēžos uz aukstās zemes un paveros uz skatu sev priekšā. Salijušais, dubļainais ceļš ved tālu prom no šejienes. No kokiem, kas stāv katrā ceļa pusē, pil aukstas lietus lāses no tikko beigušās lietus gāzes. Skats nav briesmīgs vai atbaidošs, kā dažiem šķistu. Tas ir perfekts. Man tas ir perfekts.

Ieelpoju svaigo gaisu un pierauju kājas sev klāt. Esmu slapja līdz kaulam, bet tas neliek man celties kājās, uzsēsties uz motocikla un traukties mājās, kur ir sausas drēbes un dvieļi. Tieši pretēji. Es gribu te palikt vēl ilgāk, es gribu, lai atkal sāk no mākoņiem gāzties lietus, lai lietus lāses krīt uz manis, saslapinot katru manu ķermeņa daļu, katru šūniņu vēl vairāk.

Aizveru acis un atstutēju zodu pret saviem ceļiem, izbaudot brīnišķīgo klusumu man apkārt. Klusums mani gandrīz nomierina un putni, kas sāk čivināt papildina meža sniegto klusumu, taču šis miers tikai atgādina par sadurstīto sirdi, kas sāp vēl vairāk nekā iepriekš. Un tas atkal atgādina par manu mirušo māti, no kuras es nepaspēju atvadīties, ar kuru es pat neesmu pārmijusi kaut vārdu jau kopš tās dienas, kad viņa mūs pameta.

-Mamm?- ierunājos tumsā. Mamma iededz gaismu pie ārdurvīm, atklājot sevi. Es nopētu viņu, viņas noraudātās acis, viņas sarkano degunu. Skatiens aizklīst līdz lielajam čemodānam viņai pie rokas. Acīs saskrien asaras. -Tu mani pamet pat neatvadoties?- ieķērcos, līdz sirds dziļumiem un pat dziļāk sāpināta. Es būtu derējusi, ka tā izdarītu tētis, bet ne mans atbalsts, mana uzticības persona, mana mamma, taču, šķiet, ka derībās es būtu zaudējusi.

-Kristena,- mamma nočukst, nomet lielo čemodānu un sper soļus pie manis. Es pakāpjos atpakaļ, tālāk no viņas. Papurinu galvu un paceļu roku, mammu apstādinot tikai pāris soļu attālumā no manis. -Kristena,- mammas sāpinātais čuksts piepilda tumsu, taču es aizdzenu līdzjūtību. Tagad man jābūt sāpinātai. Man tagad jāraud. Viņa to nedrīkst. Viņai nav tiesību. Viņa tagad grasās mani pamest, nevis es viņu.

-Nē. Ej prom,- nosaku. Mamma neizkustas. -Ej taču!- ieķērcos un norādu uz ārdurvīm. -Tu grasījies iet prom, kāpēc tad neej?- jautāju, kad viņa joprojām nav izkustējusies. Klusībā pamāju ar galvu, pagriežos un uzskrienu augšā pa kāpnēm uz savu istabu.

Motocikla rūkoņa iztraucē manas domas, un es paceļu galvu. Es uzreiz atpazīstu cilvēku, kas ir atbraucis. Samirkšķinu acis, aizdzenot asaras. Pieceļos kājās un sakrustoju rokas zem krūtīm. Fredijs apstājas man priekšā un nokāpj no motocikla.

-Ko tu te dari?- jautāju un sakniebju lūpas.

-Nu, es vienkārši atbraucu pabraukāt pa trasi. Un par laimi arī tu esi te, Princesīt,- Fredijs saldi atsaka. Kā man tam fazānam gribas sadot. Taču es viņam pat netuvojos, ieturot savu attālumu.

-Tad es laikam došos, nevēlos traucēt,- nobolu acis un paeju Fredijam garām.

-Nē, pagaidi!- Fredijs iesaucas un saķer manu roku, apstādinot un pagriežot mani. Izrauju savu roku no puiša satvēriena un saraucu uzacis.

-Es negribu traucēt jūsu augstībai,- atkal sarkastiski nosaku, vēloties ātrāk tikt prom no viņa un šejienes. Sirdi joprojām grauž sāpes no atmiņām un mātes bērēm, taču es to cenšos neizrādīt un ceru, ka man izdodas.

-Kristena, beidz,- Fredijs atsaka un saņem abas manas rokas. Cenšos tās atbrīvot, taču tas man nekādi neizdodas. -Kas noticis? Es taču redzu, ka kaut kas ir noticis,- Fredijs ieskatās man acīs, bet es ātri novēršos.

-Nē, viss kārtībā! Atlaid mani un liec man mieru,- asi atbildu, atkal cenšoties atbrīvot savas rokas. Greisens tās atlaiž, bet, to it nemaz negaidot, es zaudēju līdzsvaru un krītu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-9/752953

Komentāri 1

0/2000
Biškā daļa
 0  0 atbildēt