Sveiki spoki!
Esmu sarakstījusi arī sava stāsta nākošo nodaļu. Šī gan tāda īsa, bet tā pat.
Atvainojos par kļūdām! :)
Ceru, ka patiks...
Iepriekšējās nodaļas te- http://www.spoki.lv/profils/tarakans100
Un vēl gaišu Ziemassvētku vakaru!
7.nodaļa
Sēžu sveces gaismā un ar nepacietību gaidu brīdi, kad visās mājas telpās izdzisīs gaisma un es būšu vienīgā, kas palikusi nomodā. Lūkojos mazajā liesmiņā, kas ir spējīga uz ļoti daudz. Iespējams arī mani ar šo gaismiņu varētu salīdzināt, bet ar manāmām atšķirībām.
“Uguns ir niecība.” nicinoši saku un pēc kāda laiciņa mani sāk mākt aizdomas, ka kāds uz mani skatās. Apmetos rinķī un ieraugu Riku, uz viņu es paskatos tieši tā pat kā uz uguns liesmiņu un nomurminu tieši tos pašus vārdus, tikai `uguns ir` vietā `tu esi`. Pēkšņi manā apziņā ieduras sāpju un neizpratnes pilns skatiens.
“Pirmo reizi šajos piecos gados, es tevi nepazīstu.” brālis nomurmina, apgriežas uz papēža un aiziet. Apvaldu vēlmi skriet viņa pakaļ.
“Ko es tādu pateicu? Nejau to, nē!..Kas ar mani?” šo jautājumu es sev uzdodu visādās intonācijās un pēkšņi pār mani nāk vesalais saprāts, kurš apgaismo manu prātu, jo kāds tajā bija ielauzies, kāds, kuram bija nepārvarama vēlme un nepieciešamība. Saraucu uzacis un sajēdzu, ka tā darīt varēja vienīgi Ronalds. Viņš daudzas lietas nicināja un ārkārtīgi necieta Riku, it sevišķi pēdējā laikā. Viņš mani ievilka savā pasaulē, gribēla, lai izdaru, ko neprātīgu, kalpoju viņam vai kaut ko tādu.
“Gandrīz bet garām.” ļauni nomurminu paskatoties uz vecāko brāli ģimenes kopbildē “Tu neesi gudrs. Padomā par to, ko tu esi nodarījis mums visiem. Neviens tev nepakļausies. Jā tu man pietrūksti, bet ar šādiem paņēmieniem nekas nesanāks, brāl. Itin nekas.” Zinu, varbūt, šādies runāt nav nekādas vajadzības, taču es ticu, ka viņš mani dzird, lai arī kāds būtu. Tomēr mans prāts neliekas mierā un es saprotu, ko Rikam nozīmēja mani vārdi. Man nevajag pat apdomāties, kad es jau stāvu pie brāļa aizslēgtajām istabas durvīm. Vēl daži mirkļi un es esmu paspējusi līdz savai istabai un atpakaļ. Šoreiz jau ar zeltītu matadatu pirkstos. Rūpīgi to ielieku atslēgas caurmā un lēnām apgriežu rinķī. Durvis ar vieglu klakšķi atveras un es iesoļoju tumšajā istabā. Ja viņš nav te, tad kur gan? Brīdī, kad nolemju iet prom, izdirdu balsi. Aizveru durvis un vēl reizi apstaigāju istabu un tad es pamanu grīdā tādu kā caurumu, tāpēc notupjos zemē un uzlieku pirkstu uz cauruma un sataustu vēl dažus caurumus. Atspiežos pret Rika gultu un tad momentā atlecu no tās nost. Tajā vietā, kur ir caurumi, parasti atradās naktsskapītis. Aizeju ieslēdzu istabā gaismu un pamanu, ka tur tiešām ir lūka. Pēc ilgiem pūliņiem dabūju to vaļā un saprotu, ka tur ir tumšs, tapēc ātri brāļa istabā atrodu sveci, sērkociņus un stikla burku. Ielieku tajā aizdegtu sveci un uzskrūvēju burkai vāciņu. Ielieku matadatu matos, paņemu savu lāpu un iekāpju lūkas caurumā. Paskatos apkārt un redzu tikai četras sienas un gaismu, kas nāk no augšas. Tomēr neliekos mierā un atrodu arī apslēptas durvis, kuras neapmierināti iečīkstas, kad es tās atstumju vaļā. Uzeju atpakaļ uz istabu, izslēdzu gaismu un aizvērusi lūku atkal nonāku pie čīkstošajām durvīm, kuras paklausīgi stāv vaļā un gaida mani. Paceļu augstāk gaismu un ielaižu gaismu tumšajā gaitenī. Tā ir vienmēr – tumši gaiteņi ejās un tā tālāk. Garlaikoti nopūšos un aizbīdu durvis. Lēni soļoju uz priekšu un apstājos nelielā laukumiņā, kurā ir divas durvis. Pie vienām ir maza čupiņa sniega, tapēc es turpinu ceļu pa otrām, kas ir labajā pusē. Atvērusi durvis, sastopos ar nelielu gaismiņu pretī, tapēc tālāk dodos piesardzīgi. Izdzirdu balsis, kas ar katru manu soli top ar vein skaļākas un skaļākas, taču joprojām izrunātos vārdus es nesaprotu, bet runātāju balsis gan...
