6. martā beidzās mans mājas arests, un pēc savas ģimenes ārstes norīkojuma, es drīkstēju iziet sabiedrībā. Protams, ka pirmais ko es darīju, tik līdz tiku laukā, ir braucu pakaļ savam jaunajam auto.
Es jau vairākkārt esmu minējis, ka attālināti esmu iegādājies jaunu auto, bet līdz šim izvairījos pieminēt tieši ko esmu nopircis. Tagad varu jums visiem atklāt, ka automašīna ko esmu iegādājies ir 2013.gada BMW M6 Gran Coupe. Vienmēr esmu gribējis šo mašīnu, un beidzot to varēju atļauties. BMW M sērija, jeb eM’kas, vienmēr ir bijis drošs veids, kā identificēt īstas sporta automašīnas, un atšķirt īstus auto entuziastus no svētdienas braucējiem. Beidzot arī es esmu iestājies M klubā.
Ģimenes ārste mani norīkoja arī uz antivielu testu, bet tā kā pilnīgi noteikti mana slimība bija Covids, un jau aptuveni nedēļu fizisku simptomu man vairs nebija, liecināja, ka esmu šo sērgu izslimojis, un pēc manas ārstes teiktā, varu būt salīdzinoši drošs, ka tuvākā laikā vairs to nenoķeršu un citus neaplipināšu. Es biju tik ļoti noilgojies pēc cilvēku kontakta, ka sarunāju pēc mašīnas kopā braukt ar Dāvi. Annai šāds izbrauciens pēc mašīnas būtu bijis vienaldzīgs, jo viņa nespēja novērtēt auto ko esmu ieguvis savā īpašumā. Viņas acīs tas bija tikai kārtējais bembis.
Sestdienas rītā ap 11tiem, pirmo reizi dzīvē ieraudzīju savu skaistuli. O, yeah! Arī dzīvajā tā izskatījās tieši tik seksīga, kā biju iztēlojies. Tas nekas, ka stāvot ziemā dažādos auto loģistikas punktos, tā bija nedaudz noputējusi, tas netraucēja man noķert kaifu par to, ka beidzot esmu tai ticis klāt. Viens no iemesliem kāpēc auto bija tik ilgi jāgaida, bija fakts, ka to reģistrēju Lietuvā, un dēļ Covid ierobežojumiem, nevarēju ātrāk to saņemt. Kad parakstīju pieņemšanas nodošanas aktu un saņēmu atslēgas, es beidzot pats varēju iesēsties savā BMW M6 Gran Coupe!
Iesēdos mašīnā, Dāvis blakus, un radās pirmais jautājums – kur braucam? Protams, nekur tālu aizbraukt nebija laika, bet uz mājām jau arī gluži braukt būtu stulbi. Tā kā mašīnu saņēmu auto loģistikas punktā Kurbads, kas atrodas Rumbulā, tikai loģiski bija izbraukt kaut kur pa Daugavpils šoseju. Izdomājām aizlaist līdz Ogrei, kas ir pietiekami tālu, lai varētu sākt iepazīties ar manu M6. Aiziet! Tiklīdz to iedarbināju, tā sajutu katru šī zvēra vibrāciju. Tas nebija mīļi murrājošs kaķēns, bet gan tīģeris kurš dusmīgi ierēcās pie katra gāzes pedāļa uzspiešanas. Sākumā pie stūres es biju piesardzīgāks par omīti, kas pēc ziemas sezonas pirmo reizi izbrauc līdz lielveikalam ar savu opelīti. Man reāli no sākuma bija bailes no spēka, kas dzīvoja un vārījās šī auto vēderā. Ir grūti aprakstīt sajūtas, kuras mani bija pārņēmušas. Patīkams satraukums mijās ar pietāti un respektu pret šo 560 zirgaspēku nezvēru. Manī vienlaicīgi cīnījās adrenalīns un veselīgas bailes. Daļa manis gribēja spiest uz gāzes pedāļa un izbaudīt uz ko šis auto ir spējīgs, otra daļa bailīgi un rūpīgi apsvēra katru kustību, ko veicu pie stūres. Kad jau bijām izbraukuši cauri Salaspilij, es beidzot uzspiedu tā kārtīgāk uz gāzes pedāli…. NU MOINS – šitā es ātri palikšu bez tiesībām! Drīzumā nāksies šo auto aprīkot ar BMW raksturīgajiem aksesuāriem – antiradaru un pāris simtus skaidro naudu bardačokā, īpašiem gadījumiem. Neko gan baigi neforsēju, pagaidām mēs tikai viens otru iepazinām, mums vēl vesela kopdzīve priekšā. Kā saka – I like to kiss before I fuck!
Braucot atpakaļ uz Rīgu, atcerējos par Matīsu, džeku kurš filmē reklāmas un līdzīgus video. Kaut kad runājām, ka viņa sirdslieta ir auto video veidošana. Uzzvanīju viņam un pastāstīju, par savu M6, un pajautāju vai viņš negrib uzfilmēt manu eM’ku šodien. Matīs piekrita un sarunājām satikties pie manām mājām uzfilmēt pāris kadrus, lai arī jūs varētu novērtēt manu pirkumu.
Pirms šķīrāmies ar Dāvi, es viņam izstāstīju, ka esmu Annai parādā Valentīndienas svinības, un gribu aizlaist kaut kur tālāk ārpus Rīgas, pie reizes arī kārtīgi iesvētīt mašīnu. No manas puses tas bija tikai tāds small talk, un nemaz negaidīju, ka Dāvis to uztvers kā aicinājumu piebiedroties. Viņš pastāstīja, ka ar Ramonu pēdējā laikā neko kopā interesantu nav darījuši, un viņam šķiet, ka vajadzētu kādu piedzīvojumu. Viņš uzreiz sāka meklēt interesantus piedāvājumus ārpus Rīgas, un atrada izdevīgu piedāvājumu Promenāde Hotel Liepājā . Es nedaudz samulsu, man galīgi negribējās pavadīt pāris romantiskas dienas ar Annu Ramonas klātbūtnē, bet nevarēju arī Dāvi atšūt, tāpēc vien noteicu, ja viņi brauc ar savu auto, tad protams nav problēmu. Pirms es vēl sāku visu šo kārtīgi apsvērt, Dāvis jau bija nobūkojis 2 numuriņus Liepājā. Neko darīt, nākošajā dienā laižam četratā uz Liepāju.
Vakarā arī satikos ar Annu. Izvizināju viņu līdz Jūrmalai. Nedaudz pat pastaigājām pa Jomas ielu, bet bija baigais vējš un auksti, tāpēc braucām pie manis kārtīgi sasildīties, ja jūs saprotat ko es ar to domāju. Jāsaprot, ka vairāk kā 3 nedēļas es nebiju kontaktējies ar nevienu cilvēku, nemaz nerunājot par jebkādu fizisku tuvību ar sievieti. Teikšu kā ir, es biju diezgan nogribējies, un kad Annai pastāstīju, ka esmu sarūpējis mums romantisku braucienu uz Liepāju, viņa uzreiz kļuva īpaši mīlīga pret mani, un es zināju, ka šovakar mājās mēs TV neskatīsimies, tā vietā kārtīgi pasportosim guļamistabā. Cerēju vien, ka man pietiks spēka Annas temperamentam, tomēr pēc 3 nedēļu slimošanas, vakarā jau sāku izjust nelielu bezspēku.
Nākošajā dienā mēs devāmies mūsu mini ceļojumā. Dāvis ar Ramonu izbrauca no savām mājām, mēs no savējām, un sarunājām tikties Kuldīgā pie Ventas rumbas. Es jau nedaudz biju apradis ar manu dēmonu M6 izskatā, un lai arī vēl neizmantoju šīs mašīnas pilno potenciālu, bet uz ceļa jau jutos nedaudz drošāk.
Laikam par šo auto, un savām sajūtām pie tā stūres, es runāju pārāk daudz, jo neilgi pirms Kuldīgas mums ar Annu par to izvērtās neliels strīds. Es biju tādā sajūsmā par šo mašīnu, ka acīmredzot par to tik vien runāju, un neklausījos Annas stāstos par viņas draudzeņu drāmām, vai ko tamlīdzīgu. Kaut kādā brīdī es biju palaidis garām viņas jautājumu, un tā vietā dalījos pieredzē, ka šo auto nevar salīdzināt ar nevienu citu auto ar ko esmu braucis. Tas Annu sadusmoja, un viņa man sāka braukt augumā, ka es vispār viņā neklausos, un mani neinteresē mūsu romantiskā nedēļas nogale, bet tikai izbraukt ar mašīnu, un man tā mašīna ir svarīgāka par viņu, u.t.t. Es nemaz negribēju domāt, vai ir, vai nav daļa taisnības viņas teiktajā. Es tikai turēju abas rokas uz stūres, ik pa brīdim piekrītoši māju ar galvu, un pie sevis galvā skaitīju: “Es neko nedzirdu! Viņa nesabojās šo braucienu! Neatbildi neko! Visam piekrīti, un viņa nomierināsies! Es neko nedzirdu…”. Tā pie sevis “meditējot”, es pēkšņi pamanīju, ka tikai pāris sekunžu laikā spidometra stabiņš bija pārskrējis pāri 200km/h atzīmei. Tik ātri un nemanāmi es biju ticis līdz šim ātrumam, ka adrenalīna izraisītā laimes un baiļu sajūta manā sejā bija iezīmējusi patiesu smaidu, un vienlaicīgi arī apklusinājusi Annas runāšanu. Es sajutos, ka šis mans M6 ir kā tāds maģisks burvju kociņš, ar ko es jebkurā brīdī varu izraisīt sev kaifu, un vienlaicīgi apklusināt Annu. Tik līdz nonācām Kuldīgā, mūsu mini konflikts bija cauri, un Anna sāka jūsmot par Kuldīgas fifīgo atmosfēru.
Seko man arī Instagram vai Facebook profilā – pievienojies, lai pirmais uzzinātu par jaunākajiem bloga ierakstiem!
Pilnu rakstu vari atrast manā blogā - https://mistersx.com/iepazistieties-mans-sapnu-auto-bmw-m6-gran-coupe/?utm_source=spoki&utm_medium=post
