Sveiki! Tātad arī es esmu izlēmusi rakstīts savu stāstu Spokos. Zinu,ka šeit jauno rakstnieku ir ļoti daudz, bet pār mani nāca iedvesma un domāju, kāpēc gan nepamēģināt? Katra daļa varētu būt ap 500 vārdiem, šeit,piemēram, ir 527 vārdi. Rakstus dēvēju par oriģinālrakstiem, jo nav manis fotogrāfētu bilžu. Ceru,ka jums patiks!
Nekādīgi nespēju saprast,kas manā dzīvē trūkst. Man ir lieliska ģimene, lieliski draugi, lieliskas atzīmes un vispār šķiet,ka nekā netrūkst. Tomēr citreiz ir kaut kāda muļķīga tukšuma sajūta,kas man neliek mieru. Izlēmu,ka varbūt māsa man varētu palīdzēt.
-Šarlote! – saucu savu māsu. Viņai ir 19, tikko nosvinējusi savu 12 .klases izlaidumu, domā,kur studēt. Kārtējo reizi atkal iztraucēju viņu no mūžīgajiem skolas meklējumiem. Priekš viņas tas ir ļoti sarežģīti,jo viņa nezin,par ko grib kļūt. Nu tieši tāda pati kā es. Abas mēs, lai gan esmu trīs gadus jaunāka, vienmēr esam bijušas gandrīz kā dvīnes. Dvēseliski,protams. Izskatā māsa pilnīgi atšķiras un ir daudzreiz skaistāka – viņai ir gari, gaiši brūni mati, kas vienmēr dabīgi ir sacirtojušies, viņai ir tievas,garas kājas un viņa pati ir tieva pēc uzbūves. Viņai ir dziļas,zilas acis, viņa vienmēr izskatās lieliski. Bieži vien no viņas ņemu piemēru , kā ģērbties, taču man nekad nesanāk, jo es neesmu tik skaista.
-Ko tu gribi? Es meklēju,kur studēt! – viņa man atcirta. Parasti viņa ar mani runā kā ar vismīļāko cilvēku uz pasaules, bet šīs skolas lietas laikam viņu pārāk uztrauc.
-Kad tu esi brīva, lūdzu, atnāc, – klusi atteicu,lai viņu vairāk netraucētu.
Sapratusi, ka viņa atnāks apmēram pēc stundas, paņēmu savu laptopu un nolēmu pakavēt laiku pie tā, taču pēkšņi telefons nopīkstējās. Khmm, laikam būs atnākusi īsziņa, tikai no kā? Parasti svētdienās neviens mani netraucē,jo visi aizņemti vai nu ar mājas darbiem vai pavada laiku ar ģimeni.
„Čau,baigās ziņas,tu varētu ātri atskriet pie manis?” Rakstītāja bija Nikola, no viņas ziņu gaidīju vismazāk. Viņa ir mana labākā draudzene jau kopš bērna kājas,un viņa vienmēr svētdienas pavada kopā ar savu omīti laukos. Arī es bieži vien pievienojos, bet šodien man nebija garastāvokļa.
Izlēmu viņai nemaz neatbildēt,jo viņa lieliski zina,ka tūlīt ieradīšos.
-Gerda,kur tu ej? Es tieši grasījos iet pie tevis! – Šarlote sauca no otras istabas.
-Es dodos pie Nikolas. Kaut kas ļoti steidzams. Vakarā parunāsim! – ātri paskaidroju māsai situāciju un taisnā ceļā devos pie savas labākās draudzenes.
Pēc īsa brīža jau biju pie Nikolas durvīm. Nemaz nespiedu zvana pogu,jo viņas vecāki mājās noteikti nebija,viņiem bija jābūt laukos. Mājās bija Nikola un ,iespējams, viņas kaitinošais brālis Renārs. Atvēru durvis un uzreiz skrēju augšā uz Nikolas istabu.
-O,Gerda,skaistulīt,ko tu šeit dari? – ar ironiju savā balstiņā noteica Renārs. Ahh,viņš mani tā kaitina! It īpaši tāpēc,ka ir manas labākās draudzenes brālis, ar kuru arī esmu pavadījusi kopā savu bērnību un viens par otru visu zinām. Tomēr gandrīz katru reizi viņa priekšā apmulsu,jo viņš bija tiešām skaists – viņam bija tumši brūni mati un zaļas acis, viņš bija garš, aptuveni 1.90 , stalts un sportiska auguma. Viņš nekad nekautrējās pa mājām staigāt tikai šortos,it īpaši vasarā.
-Un kā tev šķiet,ko skaistulīte šeit var darīt? – ar tādu pašu ironiju viņam ātri atbildēju un uzreiz iegāju Nikolas istabā.
-Nu tad beidzot, Gerda! – Nikola pieleca no gultas un uzreiz mani mīļi samīļoja.
-Kas noticis? Kāpēc tu un Renārs neesat laukos pie omes? – uzreiz uzdevu viņai daudz jautājumu,jo tiešām nesapratu radušos situāciju.
-Mēs vienkārši izlēmām šodien nebraukt, jo Renāram ir kaut kādas darīšanas, bet es gribēju satikt tevi šodien, jo šī noteikti nav telefonsaruna. – Nikola satraukti teica.
-Kas notiek? Es ceru,ka tās ir labas ziņas, - atteicu, jo nu arī es sāku uztraukties.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gerda-2/667862
